Kad ārā ir pavasaris un smaržo ievas, ir pienākusi Mātes diena. Diena, kad mums visiem ir iespēja apsveikt savas māmiņas.
Kad ārā ir pavasaris un smaržo ievas, ir pienākusi Mātes diena. Diena, kad mums visiem ir iespēja apsveikt savas māmiņas. Vienam tā ir stingrāka, citam – pielaidīgāka, bet katram mums sava, noteikti ir vismīļākā! Kad cilvēkam klājas labi, viņš visus priekus var uzticēt draugiem, radiem, paziņām, bet tad, kad dzīvē klājas grūti, visdziļāko mierinājumu rodam pie savas māmiņas. Viņa sapratīs un mierinās, un nekad neatteiks palīdzēt un atbalstīt.
Man Mātes diena asociējas ar iespēju apsveikt savu māmiņu un vēlreiz pateikties par viņas rūpēm. Par glāstiem, ko viņa bērnībā man sniedza, par tām negulētajām naktīm, kad viņa sēdēja pie manis un mierināja, jo biju slima; par katru mīļu vārdu, ko viņa man pasacīja.
Tagad es pati esmu māmiņa savam dēliņam un savu māmiņu saprotu daudz, daudz labāk. Sapratu, kā ir tad, kad tavs bērniņš ir saslimis un tu jūties tik bezpalīdzīgs un izmisis. Kā ir tad, kad ir jāuzņemas visas rūpes un atbildība par mazo cilvēciņu. Un zinu, kāds prieks pārņem, kad tavs mazais bērniņš pasaka savu pirmo vārdiņu: “mamma” vai sper savus pirmos solīšus pretim lielajai pasaulei.
Visas rūpes un raizes ir tā vērtas vien tādēļ, ka nekas nav jaukāks, kad no rīta mani modina silta buča uz vaiga un vakarā apķer divas siltas, mīļas rokas, un saka: “Mammīt, es tevi mīlu!”
