Par vienu un to pašu notikumu atmiņas mēdz būt dažādas. Lai gan ir arī tādi brīži, kas saglabājas tautas atmiņā kā kaut kas neapstrīdams un vienots.
Par vienu un to pašu notikumu atmiņas mēdz būt dažādas. Lai gan ir arī tādi brīži, kas saglabājas tautas atmiņā kā kaut kas neapstrīdams un vienots. Pēc pāris dienām svinēsim Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, kura neapšaubāmi bija nozīmīga izšķiršanās valsts neatkarībai. Ja tagad jautā cilvēkiem, ar kādām emocijām viņi to atceras, tad nākas dzirdēt vispārējas frāzes vai atrunāšanos. Kāpēc? Iespējams, pietrūcis klātbūtnes efekta.
Esmu dzirdējusi, ka vairāk spilgtu atmiņu ir par notikumiem pirms un pēc 4.maija – tautas manifestāciju Mežaparkā un Daugavmalā, Baltijas ceļu, Barikāžu dienām un augusta puču.
Tomēr 1990.gada 4.maijā, šķiet, visa Latvija bija pieplakusi televizoru ekrāniem. Atceros redzētos kadrus. Tūkstošiem cilvēku pie Saeimas klausās balsojuma rezultātus un uzgavilē katram “par”. Pēc tam no toreiz vēl Augstākās Padomes iznāk deputāti, smaidoši, prieka un lepnuma pārpilni, un viņus sveic kā varoņus. Tiesa… ne gluži visus.
Liekas, tas bija nesen. Taču pagājuši jau 18 gadi. Tas nozīmē, ka neatkarīgā Latvija ir izkāpusi no bērna autiņiem un sasniegusi pilngadību. Tā uzliek pienākumus ikvienam. Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Renārs Kaupers atzīst, ka katrs mēs esam Latvija. Tas nozīmē, ka nevajag žēloties kā maziem bērniem, bet darīt. Veidot sevi un vidi tādu, kādu vēlamies. Lai būtu izaugsme, ir jāmeklē iespējas pilnveidoties. Gan cilvēkam, gan valstij.
