Kad es mācījos vidusskolā un arī pamatskolā, man bieži bija depresija – kad nezināju, kā rīkoties, kad likās – neviens nemīl un nevari atrast savu vietu klasē, pat starp draugiem. Viss strauji izmainījās, kad sāku iet uz baznīcu, pievērsos Dievam.
“Kad es mācījos vidusskolā un arī pamatskolā, man bieži bija depresija – kad nezināju, kā rīkoties, kad likās – neviens nemīl un nevari atrast savu vietu klasē, pat starp draugiem. Viss strauji izmainījās, kad sāku iet uz baznīcu, pievērsos Dievam.”
“Mēs klasē ar audzinātāju runājām par gadījumu Rīgas Āgenskalna ģimnāzijā, kad viena meitene, kas iebrauca galvaspilsētā no laukiem, tika apcelta. Un neslava, rupjības aizgāja internetā, publiski. Pieņemu, ka var būt tāda situācija, kad cilvēks apjūk un nezina, ko darīt. Negrib mācīties, negrib strādāt, negrib dzīvot nabadzībā. Pats gan esmu nosvērts. Par mani varētu salikt ķengas vai visos pasaules saitos – tas būtu pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā.”
“Man dzīvē iet tāpat kā mācoties braukt ar velosipēdu. Tu krīti vienreiz, otrreiz un tad kādu brīdi vairs neredzi tam jēgu. Tad paskaties uz augšu un saproti, ka Jēzus tevi mīl un, mīlestības caurstrāvots, vari piecelties. Mēs klasē runājām, ka cilvēks, kurš ir nomākts, ārēji neizskatās pēc tāda, kuram kaut kas kaiš. To traģisko saprot vēlāk. Arī tad, kad jau ir par vēlu.”
“Es tādās lietās degunu nebāžu. Par pašnāvību nedomāju. Depresija man bijusi vairākas reizes, bet tas tāds dzīves sīkums.”
“Jaunieši dažkārt ir nežēlīgi. Manuprāt, vairāk jāpiedomā pie katra sava vārda. Kas vienam nenozīmē neko, otram var nodarīt pāri.”
“Dzīvē divas reizes esmu mēģinājis izdarīt pašnāvību. Bija dažas situācijas skolā, ģimenē, kad nesaskatīju dzīvei jēgu. Tas bija bīstami. Taču draugi, kuri neko nezināja par maniem nodomiem, kaut kā atbalstīja. Pateicoties viņiem, no maldu ceļiem esmu atgriezies pie Dieva. Daudz kas kopš tā laika mainījies. Saprotu, ka jaunieši dažkārt domā par pašnāvību, un esmu gatavs dalīties pieredzē, kā tam tikt pāri.
