Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju.
Fizisks kontakts cilvēkā attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju
Netverams, bet reāls cilvēks ielikts fiziskā pasaulē, kur katrai lietai var pieskarties, to sadzirdēt, sasmaržot un sagaršot, veidojot savu komforta zonu un jūtoties slikti, ja kāds tajā ielauzies neaicināts. Kā paplašināt robežas? Vai tas vispār vajadzīgs, mēģinām noskaidrot sarunā ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Plaši lauki – liela distance
Komforta zonu atšķirības, šķiet, visvairāk pamanāmas daudznacionālā vidē, kad neviļus jāuzdod sev jautājums – kas ar mani vai viņiem nav kārtībā? Kamēr latvietis ir gatavs svešiniekam tikai pieklājīgi paspiest roku, stāvēt vai apsēsties pusmetra attālumā, citu tautību pārstāvji sasveicinoties apskaujas un bučojas, bet sarunas laikā bieži uzsit pa plecu un līdz minimumam samazina distanci.
“Pētījumi pierāda, ka nacionalitātei ir nozīme, kāda būs cilvēka komforta zona. Pašos pamatos to nosaka mātes attiecības ar bērniem. Piemēram, Āfrikas tautās mazuļi gadsimtiem ilgi tiek nēsāti visur līdzi. Viņi visu laiku ir fiziskā kontaktā, kas izstrādā vajadzību pēc tā un ir kā drošības un labvēlības apliecinājums. Savukārt Norvēģijā mātes piesēja savu bērnu pie ķermeņa, lai, veicot lauku darbus, viņš nenoveltos no kalna. Pie mums ir plaši lauki. Nav nepieciešams turēt mazo visu laiku klāt. Viņu var mierīgi atstāt ratos – plēsīgi zvēri neuzbruks, un tie nenoripos lejā,” stāsta Inga, noraidot stereotipu par latviešu it kā aukstajām asinīm. “Tās nebūs vēsākas kā spāņiem – tie paši 37 grādi,” viņa smej.
Tomēr nav patīkami, ja kāds pārkāpj fiziskā komforta zonas robežas. “Jautājums – vai viņš speciāli to dara vai netic tam, ko jūt, jo ar savu nevēlēšanos būt tik tuvu mēs sūtām neverbālu informāciju,” teic Inga, mudinot radušos nepatīkamo situāciju censties izrunāt un noskaidrot rīcības motīvus. Iespējams, sarunas partneris audzis sabiedrībā, kur ciešs fizisks kontakts ir normāla un pat pieklājīga parādība.
Silts piens un mammas rokas
Ne tikai etniskā piederība, bet arī sabiedriskās iekārtas diktēti uzskati nosaka cilvēka attieksmi pret fizisko pasauli. Padomju režīms, kurā bērns ne cik augstā vērtē nebija un čubināšanās, samīļošanās un klēpī paņemšana tika uzskatīta kā vājuma pazīme, izveidojis veselu paaudzi atturīgu pilsoņu.
“Mūsdienu jaunieši izauguši daudz nacionālākā vidē un vairāk apgrozījušies ārzemnieku sabiedrībā – viņiem šķiet normāli satiekoties apskauties un sabučoties. Turklāt mammām izveidojies ciešāks kontakts ar bērniem, ko veicinājusi informācijas pieejamība, kaut tās pašas banānsomas, ķengursomas un bēbīšu skoliņas,” spriež psiholoģe, kā speciāliste atzīstot, ka fiziskam kontaktam ir liela nozīme. “Ne vien tāpēc, ka tas tuvina distanci starp cilvēkiem, bet arī attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju. Viņš var labāk atrast kontaktu ar citiem un veiksmīgāk risināt savstarpējās nesaskaņas. Komunikācija notiek daudz sliktāk, ja konfliktu šķetinām, ieturot lielu distanci. Ne velti saka, ka labākais sekss ir pēc lielas izstrīdēšanās. Fiziskā tuvība visu atrisina,” pauž Inga, uzsverot, ka cilvēka primārās vajadzības ir pēc siltuma, mīļuma un fiziska kontakta. “Bēbis jūtas labi šajā pasaulē, ja viņam ir silts piens un mammas rokas. Tas rada drošību.”
Māka sevī ieklausīties
“Bērni tāpat kā visa dzīvā daba pasauli uztver ar sajūtām. Mēs, pieaugušie, esam vienīgie, kas dzīves laikā kaut kādā nejēdzīgā veidā iemācījušies tām neuzticēties – nobīstamies no tām, ieslēdzam prātu, sākam analizēt un pretoties,” ar nožēlu secina psiholoģe, akcentējot, ka jūtīguma trenēšanai noder ne vien tauste, bet arī spēja sasmaržot un saklausīt.
“Cilvēkam vajadzētu mazāk runāt un vairāk klausīties – varētu daudz svarīga sajust un ieraudzīt. Runājot bieži vien cenšamies mazināt trauksmi un sasprindzinājumu. Jāiemīl klusums un vientulība ar sevi, bet tas nav viegli. Arī veselība ļoti cieš no tā, ka nespējam sevī ieklausīties un konstatēt savas robežas,” atzīst I.Birkmane.
Pastāv teorija – svarīgi nonākt cilvēkam tuvāk, sajust un sasmaržot viņu, lai veidotu viedokli. Pieskaroties tas var mainīties uz labu.
“Smaržu lielākoties cilvēki sajūt neapzināti. Es nekad neizvēlētos nepareizu savu otru pusi, ja ticētu savām sajūtām, kur cilvēks ienāk vispirms,” stāsta Inga, atklājot, ka šajā procesā slēpjas neverbālās informācijas lādiņš, kas runā skaļāk par vārdiem. Uzticēsimies tam!
