Pasakas ir senākais veids, kā nākamajai paaudzei nodot zināšanas par dzīvi un “iekustināt” emocijas.
Pasakas ir senākais veids, kā nākamajai paaudzei nodot zināšanas par dzīvi un “iekustināt” emocijas
“Tas ir briesmīgi, bet mūsdienu bērni vairs nezina, kas ir Sarkangalvīte, nepazīst pasaku varoņus,” reiz kādā sarunā atzina pieredzes bagāta bērnudārza audzinātāja. Tā nu tas ir – mūsdienas uzņēmušas tādus apgriezienus, ka vecākiem vienkārši nepietiek laika mazajiem palasīt klasiku, kur nu vēl apspriest. Tā vietā bērni no multfilmām zina stāstīt par pokenomiem, diginomiem, spaidermeniem un citiem ne pārāk izrunājamiem personāžiem, izraisot vecākās paaudzes izbrīnu un neizpratni.
Tomēr, lai zem kāda nosaukuma neslēptos iztēles radītie verbālie darbi – pasakas to tradicionālajā izpratnē, literārie stāsti, “uķiuķi” izdomājumi bēbīšiem, vecāku izgudroti, pamācoši notikumi, arī seriāli viņām un “bojeviki” viņiem – tā visa ir dzīves atblāzma, uzkarsēts emociju un informācijas lādiņš, savu iekšējo vajadzību apmierināšanas avots, kuru nevajadzētu noniecināt, spriežam kopā ar psiholoģi Ilzi Brakmani, kura apguvusi arī pasaku terapijas metodi.
Ieguldījums emocionalitātē
“Mazie bērni dzīvo caur pasaku, savukārt pieaugušo dzīvē sastopami visi tās elementi. Tā ir ļoti enerģētiska un vienlaikus viegla, jo pasakā runā caur metaforu. Tas ir senākais veids, kā nodot zināšanas un pieredzi,” raksturo I.Brakmane, atklājot vairākus aspektus, kas parādās pasakās un kā ar tām vecāki var ieguldīt sava bērna garīgajā attīstībā.
“Mūsu laikā svarīgs faktors – pasakas “iekustina” emocijas. Daudz tiek runāts, ka pusaudži kļuvuši neiejūtīgi, neizprot līdzjūtību un iecietību, tomēr šīs īpašības nerodas vienā dienā – tās jāveido un jāattīsta, un pirmsskolas vecums tam ir piemērotākais brīdis. Klausoties pasaku, bērns aptver tās sākumu, sižeta sarežģījumu, kur galvenie varoņi cīnās ar grūtībām, un likumsakarīgas beigas. Viss ir skaidrs! Bērns izdzīvo pasaku, identificējot sevi ar tās personāžiem, jūt un aug viņiem līdzi,” stāsta Ilze.
Dreb bailēs vai meklē risinājumu
Tomēr pasakas un stāsti nereti ir skaudruma pilni. Tie mudž no ļaunām raganām, pūķiem, milžiem, cilvēkēdājiem un citiem mošķiem, ar kuriem labajam varonim jātiek galā. Vai vecāki var mierīgu sirdi šīs briesmas piedāvāt savām atvasēm? “Tā ir sava veida pote sociālajai imunitātei. Būdams drošībā pie mammas, bērns šos sižetus izdzīvo mierīgi,” skaidro psiholoģe, norādot, ka, pamatojoties uz savu dzīves pieredzi un priekšstatiem, biežāk nobīstas vecāki. Vai atceramies, kā paši, mazi būdami, uztvērām pasaku par Ansīti un Grietiņu? Vai drebējām šausmās no raganas nodomiem viņus apēst vai tomēr apbrīnojām Ansīša taktisko domāšanu, izberot akmentiņus un veicot veiksmīgo glābšanas operāciju, un iztēlē sasmaržojot gardo piparkūku namiņu?
Ir svarīgi pasakas ne tikai lasīt vai redzēt filmās, bet arī pārrunāt, ļaut bērnam domāt, pašam meklēt risinājumu. “Pasaku terapijā ir izstrādātas galda spēles ar dažādiem uzdevumiem, piemēram, lai glābtu pasaku pasauli. Bērniem ļoti patīk būt šiem glābējiem – tas vairo viņu pašapziņu un reizē attīsta intelektuāli,” atzīst I.Brakmane, atgādinot, ka dažādus stāstus, izmantojot pasaku sižetus, var izdomāt arī vecāki, tā iesaistot savas atvasītes svarīgu jautājumu apspriešanā.
Caur pasakām par drošību
Pasakas var nodot dažādu informāciju, un tās piemērotas jebkuram vecumam – atšķiras tikai formāts, teic psiholoģe. Mazuļiem pietiek ar tēlainu, piemēram, kukaiņa atveidošanu, sievietes nereti mēdz veldzēties saldajos seriālu mīlas stāstos, bet vīrieši – stiprināt savu iekšējo karavīru, kam svarīga stratēģija un cīņa, gremdējoties attiecīgā žanra daiļradē.
“Pasakas mums ir visrinķī. Tās ir realitātes atbalss, un mēs jebkurā vecumā varam no tām kaut ko gūt,” atzīst Ilze, kā piemēru minot pasaku par Kukulīti, kuru vecīši izcepa, bet viņš aizripoja, līdz nokļuva lapsai vēderā. “Caur pasakām ar bērnu iespējams runāt par drošību, jo tām ir arī brīdinoša funkcija. Mazajam var stāstīt, ka Kukulīti nolika uz palodzes, lai tas atdzistu, jo nedrīkst ēst karstu, savukārt ar lielāku atvasi, kam jāsāk skolas gaitas, var izrunāt, kā atpazīt savējos, kāpēc nedrīkst iet līdzi onkulim, kurš laipni piedāvā saldumus,” stāsta psiholoģe. Ziņu sižeta vietā, kur atmaskots bērnu izmantotājs, Ilze iesaka izmantot pasakas metaforu, piemēram, par lapsām, kuras jāmācās atpazīt, jo šis veids ir bērnam saprotamāks nekā notikumi pieaugušo interpretācijā.
