„Par dziesmu svētkiem nav jārunā – tajos ir jāpiedalās,” atceros kādas kolektīva vadītājas teikto, intervējot viņu.
“Par dziesmu svētkiem nav jārunā – tajos ir jāpiedalās,” atceros kādas kolektīva vadītājas teikto, intervējot viņu. Tobrīd šiem vārdiem nepievērsu īpašu uzmanību, jo likās, ka svētku īpašā nozīme ieaudzināta ikvienā no mums jau kopš bērnības un nav svarīgi, vai esi maz kādreiz kļuvis par svētku dalībnieku vai arī priekšstati gūti, sēžot skatītāju rindās.
Pēdējā laikā man vairākkārt nācies piedzīvot savu uzskatu maldīgumu. Rakstot par kolektīviem, kas pošas uz šāgada svētkiem, par vienu no tradicionālajiem jautājumiem kļuvis – ko jums nozīmē šie svētki? Lai gan pēc pieredzes zinu, ka aprakstīt šīs izjūtas vārdos ir ļoti grūti, intervējamo sniegtās atbildes vēl vairāk ir nostiprinājušas manu pārliecību par svētkos valdošo atmosfēru. Tā atmiņā iespiežas tieši pārdzīvoto emociju un paša izjustā saviļņojuma dēļ, tāpēc šaubos, vai tie, kas tajos ne reizi nav piedalījušies, spēj izprast šo svētku īsto nozīmi. Iespējams, man nav izdevies sastapt īstos cilvēkus – tos, kuri, nekļūdami par dalībniekiem, būtu varējuši atklāt kaut daļu svētku patiesās būtības, taču tikpat labi – svētku nozīmi patiešām var izprast, tikai kļūstot par daļu no tiem. Nedēļas nogalē deju un koru kolektīviem gaidāma rajona skate. Dažos kolektīvos ir dalībnieki, kas uz svētkiem gatavojas doties pirmo reizi, tāpēc gribētu novēlēt viņiem veiksmi, kas sniegtu iespēju nokļūt svētkos un izjust to īpašo gaisotni, kas tajos valda, lai vēlāk, par svētkiem domājot, viņi atsauktos nevis uz skaistiem vārdiem, bet gan paša sajūtām, kas, manuprāt, ir daudz vērtīgākas.
