Jūlija Hatilova no Alūksnes: Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Ja runā par agresiju skolās, tad tur liela nozīme ir tam, no kurienes tu nāc un kas esi.
Jūlija Hatilova no Alūksnes:
Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Ja runā par agresiju skolās, tad tur liela nozīme ir tam, no kurienes tu nāc un kas esi. Ja, piemēram, nāc no nelabvēlīgas ģimenes un neesi varbūt tik bagāts kā pārējie, tad tevi apsaukā un pazemo, jo tu tādā veidā atšķiries no pārējiem. Domāju, ka līdzīgi tas notiek arī citos gadījumos, kad atšķirīgais kļūst par agresijas iemeslu.
Elīna Cīrule no Alūksnes:
Cilvēki nekļūst agresīvi bez iemesla. Vairumā gadījumu tie ir cilvēki, kas spēj dusmoties par vismazāko sīkumu un cenšas radušos agresiju izgāzt uzreiz uz āru. Ir arī tādi, kas mēģina savaldīties, tomēr, ja tas notiek pastāvīgi, arī šajos gadījumos pienāk reiz brīdis, kad nevar vairs izturēt un pacietības kauss ir pilns. Manuprāt, vēlme atbrīvoties no negatīvajām emocijām visos gadījumos kļūst par galveno iemeslu, kāpēc kaut kas tāds vispār notiek.
Jānis Vanags no Zeltiņiem:
Es domāju, ka agresija veidojas no ikdienas problēmām – jo vairāk problēmu, jo spēcīgākas dusmas un lielāka nepieciešamība tās izgāzt uz āru. Tas arī varētu būt kritērijs. Ja ģimenē aug bērni, tad gadījumi, kad vecāki savas dusmas nepamatoti izliek uz āru, viņiem var kļūt par tādu negatīvu piemēru, ko vēlāk izmantot kā taktiku konfliktos ar saviem vienaudžiem. Protams, nevar nepieminēt internetu, kurā cilvēki ļaujas savām negācijām. Beigās tā negatīvisma ir tik daudz, ka cilvēks vairs nespēj tam pretoties un cenšas ar to tikt galā, izgāžot savas dusmas pār citiem.
Gatis Pētersons no Alūksnes:
Manuprāt, agresija vairāk radusies tieši televīzijas un interneta iespaidā. Tiek rādīts ļoti daudz filmu un raidījumu, kuros var redzēt vardarbības ainas, arī internetā ir pieejamas dažādas datorspēles ar vardarbīgiem sižetiem. Pamazām tas viss jau ir izgājis ārpus pieļaujamajām robežām, tāpēc domāju, ka ar steigu kaut kas ir jāmēģina darīt lietas labā. Es pat zinu konkrētus piemērus, kad kaut ko līdzīgu internetā redzētajam ir mēģināts atkārtot reālajā dzīvē. It kā jau valsts līmenī par to tiek domāts, taču man nešķiet, ka ar to vispār ir iespējams tikt galā.
