Man bieži iznāk iet gar nelielu mājiņu, kas paslēpusies Alūksnes pasta ēkas sētas pusē. Tagad tur atrodas pasta administrācija. Allaž, ejot un mājiņu uzlūkojot, mani apņem patīkams atmiņu vilnis.
Man bieži iznāk iet gar nelielu mājiņu, kas paslēpusies Alūksnes pasta ēkas sētas pusē. Tagad tur atrodas pasta administrācija.
Allaž, ejot un mājiņu uzlūkojot, mani apņem patīkams atmiņu vilnis.
Pirms daudz, daudz gadiem šajā mājiņā (gan bez pašreizējās piebūvītes) bija iemitināti šoferu apmācības kursi. Arī es 1954.gadā iestājos še apgūt profesiju.
Pie kursu mājiņas novietota stāvēja padomju lidmašīna “U-2”, tautā saukta par “divplāksni” vai “kukuruzņiku”. Tikai bez spārniem, tie noņemti. Un tā tur stāvēja ne jau mūsu apmācībai. Mums tā bija tikai dekorācija.
Te jāpiebilst, ka centrālā figūra kursos bija to vadītājs Fricis Lagzdiņš. Viņš kara laikā bija dienējis aviācijā, un šī lidmašīna skaitījās Lagzdiņa īpašums vai kaut kā tamlīdzīgi. Vecie alūksnieši stāstīja, ka, būdams jautrā prātā, Lagzdiņš ar šo savu lidaparātu esot braukājis pa Alūksnes ielām. Varu iedomāties to dārdoņu, kas mājām cēla vai jumtus nost, jo lidmašīnai nav trokšņu slāpētāju, cilindri spļauj dzīvu uguni laukā. Diemžēl man šo iespaidīgo atrakciju neizdevās redzēt, jo tajā laikā, kad es ierados, lidmašīnai motors jau bija demontēts. Kursanti starpbrīžos tik kāpelēja pa gaisakuģa rumpi vai pasēdēja lidotāju krēslos (lidmašīna bija divvietīga).
Lagzdiņa pamatdarbs tolaik bija autobusa šoferis autotransporta kantorī. Kursi – darba apvienošanas kārtībā. Viņš mums stāstīja pamācošu atgadījumu no sava darba. Lai mēs tādas muļķības nedarītu. Toreiz lielā autobusa (it kā ZIS – 155) maršruts bijis uz Smilteni. Bet Smiltenei ir tāda īpatnība, ka visi ceļi, brauc no kuras puses gribi, pilsētā ved kā pa jumta nogāzi lejā. Kā autobuss pārsvēries korei, Lagzdiņš izņēmis no ātruma (to nedrīkst darīt!), lai ripo. Un ripojis ar’… Nelaimīgi sagadījies, ka noslāpis motors. Līdz ar to pazudušas bremzes. Ieslēgt ātrumā, lai ar to bremzētu, nekādi nevarējis. Autobuss uzņēmis milzīgu ātrumu, joņojis lejā kā nenormāls. Tajos gados satiksme bija maza. Tāpēc Lagzdiņam laimējās: autobuss kā traks aizdrāza pāri visiem krustojumiem, izskrēja visai pilsētai cauri, kamēr otrā malā apstājas. Viņš izkāpis ārā, sviedros izmircis slapjš. Un kājas trīcējušas, it kā tajās nebūtu kaulu. Cilvēki uz ietvēm tik galvas nogrozījuši par pārgalvīgo braucēju.
Lagzdiņš kursos mums pasniedza satiksmes noteikumus. Nāk prātā kāda mācību stunda. Lagzdiņš tikko no grāmatiņas skaļi nolasīja visus punktus par apdzīšanu. Durvīs atskanēja klauvējiens. Mācību telpā ienāca divi miliči formās. Teica Lagzdiņam nejusties traucētam, viņi pasēdēšot un paklausīšoties, kā biedrs pasniedz priekšmetu. Bet karu izgājušu vīru uz mušpapīra nevar paķert. Lagzdiņš tūlīt pilnā balsī mums pavēstīja, ka tagad sāksim mācīties apdzīšanu. Pats brīvi izklāstīja atļautās rīcības un bīstamos momentus. Uzdeva jautājumus kursantiem. Un tie arī nebija auni – raiti atbildēja. Priekšniecība Lagzdiņa darbu novērtēja atzinīgi.
Bija, protams, ari citi skolotāji, bet ne tik kolorītas personas kā pieminētais.
Automobiļu motorus mums mācīja Bricis. Vīrs ar melnu bārdu. Ritošo daļu pasniedza Nāgelis. Autoelektroiekārtas apgūt veicināja speciālists no ATK, kura uzvārds jau izplēnējis no manas atmiņas. Bet visi viņi perfekti pārvaldīja savu priekšmetu.
Praktiskajai braukšanai mūsu rīcībā bija vaļējs amerikāņu “Dodž 3/4” kā liels džips un padomju pusotrtonnīga “GAZ-AA” ar virsū uzliktu būdu.
Braukšanas apmācības meistari bija Priste un Liepiņš. Arī sava aroda pratēji.
1955.gada pavasarī nokārtojām eksāmenus un atvadījāmies no jau pierastajiem pasniedzējiem un kursubiedriem. Taču šoferu tiesības neizsniedza. Tajos gados vēl divi mēneši bija jānobrauc par stažieri ražošanā pie pilnvērtīga šofera. Un tad ar iestādes raksturojumu kabatā nācās doties uz Rīgu un nolikt eksāmenu braukšanā. Tikai pēc tam turpat autoinspekcijā iedeva šofera apliecību, ar kuru varēja meklēt maizes darbu.
It kā viss aizgājušais ir nosēdies kaut kur tālu dziļi, bet, ieraugot mazo kursu mājiņu, uzjundī pagātnē bijušais un pārdzīvotais.
