Nāves klātbūtne liek apzināties, ka cilvēks pats ir savas dzīves autors,tā pastiprina atbildības izjūtu.
Nāves klātbūtne liek apzināties, ka cilvēks pats ir savas dzīves autors,tā pastiprina atbildības izjūtu.
Lieldienas – pavasara un dzīvības svētki, kad tā vien gribas izšķilties kā cālim no olas, izlauzties no ziemā sakrātās pelēcības, tumsas un aukstuma. Kristīgajā pasaulē, kuras kontekstā lielākā vai mazākā mērā “ierakstījies” vai ikviens rietumu puses cilvēks, šis gan ir pārdomu un iedziļināšanās sevī laiks, kad pieminam cilvēka dzīves jēgu, nāvi un dzīvību vispārākajā pakāpē. Psiholoģijā šiem jēdzieniem lielu uzmanību pievērš eksistenciālisti, tāpēc saruna ar psiholoģi Inesi Kapustjansku, kā sevi izprast un sakārtot.
Nāve pievērš uzmanību būtiskajam
“Vienīgais, ko zinām, – dzīves beigās mūs sagaida nāve, jo visa pārējā esības aina ir ļoti nenoteikta, kaut cilvēks vienmēr vēlējies lielāku konkrētību,” atzīst psiholoģe. Lielā nobeiguma vai pārtapšanas mistērija – nomiršana – nodarbinājusi katra saprātīgā prātu, tomēr ne velti to dienu un stundu nav dots zināt, lai nepalaistu garām pašu galveno – dzīvi. “Ja cilvēku baida domas par nāvi, ļoti iespējams, viņš baidās dzīvot,” pārliecināta I.Kapustjanska, aicinot labāk aizdomāties, kam būtu jābūt rakstītam uz jūsu kapa pieminekļa. “Šeit dus sieviete, kura nevarēja saprasties ar savu kolēģi. Šeit – tā, kura nespēja nokārtot autoskolas eksāmenu,” psiholoģe nedaudz sarkastiski min piemērus pārlieku aizrauties un satraukties par dažādiem sīkumiem. Palaikam cilvēkam tomēr jāļaujas nāves izjūtas tuvumam, jo tā pievērš uzmanību viņam būtiskām lietām, saasina atbildības izjūtu, liek sakārtot attiecības ar citiem un saprast, ka pats esi savas dzīves autors. Lai dzīvošana izvērstos piepildīta, svarīgi sajust arī savu esību, kas ievijusies un smeļ resursus dažādos līmeņos, māca eksistenciālisti.
Svarīgi ievērot līdzsvaru
“Cilvēka esības ainā ir četri līmeņi – fiziskais, sociālais, personīgais un garīgais,” stāsta I.Kapustjanska, skaidrodama, kas kurā iekšā. Fiziskā pasaule atklāj cilvēka attieksmi pret ķermeni, ēšanas ieradumiem, seksuālo dzīvi, jaunas dzīvības laišanu pasaulē. Šajā līmenī cilvēkam svarīgi sadzīvot ar dabu un īstenot tajā savas vēlmes, kas sniedz fizisku un psiholoģisku labsajūtu, piemēram, rušināties pa dārzu, doties makšķerēt, burāt un rūpēties par mājdzīvniekiem. Ja šo piepildījumu iegūt neizdodas, neapmierinātība izlejas sociālajā līmenī, kuras atslēgas vārdi ir sadarbība, dominēšana vai pakļaušanās, piemēram, darba kolektīvā. Šeit bieži valda pa daļai aizgūtas un nesagremotas vērtības, priekšstati, piemēram, ko citi par mani teiks un domās, kas ietekmē cilvēka dzīvi, min I.Kapsutjanska, aicinot šajā līmenī netiekties pēc tuvām attiecībām, to atstājot personīgajā jomā, kurā liela lnozīme ir attiecībām ar pašu, spējai sevi saprast, sajust un izzināt, kā arī mācēt būt kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem.
Savukārt garīgā līmeņa apzināšanās ir viena no cilvēka brieduma pazīmēm. Tajā viņš pamazām atrod sev nozīmīgas vērtības, kuras nekādā gadījumā negribētu zaudēt, jo pretēji tas var pamatīgi izšūpot pamatu zem kājām, uz kura veidota visa dzīve. Dieva mīlestība, paļaušanās, patiesība, brīvība, ticība, caur kuru varam pieskarties mūžībai, ir daļa no pamatsaraksta. “Tā ir tikai ilūzija, ka ar zināšanām var piepildīt dzīvi – to var izdarīt ar ko sev būtiskāku,” pārliecināta psiholoģe. Svarīgi arī veselīgi attiekties un piepildīt dažādus cilvēka dzīves posmus – bērnību, jaunību, pusmūžu un vecumu –, citādi vēlāk radīsies tukšuma sajūta!
Kā dzīvs ūdens
“Piepildītā esībā katram mirklim ir sava jēga, kas dod apziņu – viss manā dzīvē notiek laikus. Laikus priecājos, laikus bēdājos, to neatliekot,” atzīst I.Kapustjanska, aicinot novērtēt dzīvi. “Tā ir alfa un omega, kas ietver visas vērtības, arī psihiskos procesus, dvēseli, garu un personību, vājumu, spēku un nāvi. Dzīve ir pirmreizēja, lai ko tā piedāvātu, viss ir uz labu. Tā pieļauj slimību, lai varētu iegūt imunitāti, pārbauda, var piedāvāt ciešanas, caur kurām augt un attīstīties. Tā jāuzlūko kā dzīvs ūdens, kuram var pieskarties, iegremdēties un atrast sev spēkus!”.
