Prāvests: Lieldienas ir baznīcas lielākie un skaistākie svētki.
Prāvests: Lieldienas ir baznīcas lielākie un skaistākie svētki
Alūksnes Romas katoļu baznīcas prāvestam Rolandam Kairišam laiks pirms Lieldienām ir spraiga darba pārpilns. Viņam būs pirmās Lieldienas šajā amatā, tāpēc saprotama ir vēlme, lai tās būtu īpašas dievlūdzējiem.
Šis ir laiks, kad izdzīvojam Kristus ciešanas un viņa augšāmcelšanos. Lai gan pieminam notikumus, kuri risinājās pirms 2000 gadiem, mēs savā ticībā tos izdzīvojam it kā no jauna, gūstot arvien dziļāku izpratni par tiem. Pirms gada biju vikārs jeb palīgpriesteris Valmieras katoļu baznīcā, bet tagad man pašam par visu jāgādā. Lai gan baznīcā ir noteikta kārtība svētku norisei, var izdomāt, kādā veidā cilvēkus labāk uzrunāt. Zaļās ceturtdienas dievkalpojumam izveidots tumsības altāris, kurā novietos vissvētāko Altāra sakramentu. Tas simbolizē Jēzus Kristus ieslodzīšanu cietumā, kur viņš pavadīja nakti uz piektdienu. Lielajā piektdienā dievnamā nav ne ziedu, ne arī citu rotājumu. Galvenā vieta ir ierādīta krustam, jo atceramies Jēzus nāvi pie tā. Dievlūdzēji godina krustu – mūsu pestīšanas zīmi.
Vai Lieldienas ir nozīmīgāki svētki nekā Ziemassvētki? Liekas, ka tajos uz baznīcu dodas vienlīdz daudz cilvēku, kuri nav draudzes locekļi.
Jā, abi šie svētki ir visapmeklētākie. Tomēr no baznīcas viedokļa lielāki svētki ir Lieldienas.
Publikācijās lasītas dažādas versijas par to, kas bija Jēzus Kristus. Domāju, ka daudziem ir grūti saprast, kāda ir patiesība. Kā iespējama viņa augšāmcelšanās un uzbraukšana debesīs, ja viņš bija cilvēks, kā nereti apgalvots? Tiesa, dzirdēta arī atziņa, ka ar ticības spēku cilvēks var iet pa ūdens virsmu – tas nav nekas pārdabisks.
Es pats kādreiz lasīju Bībeli un nesapratu, kas īsti bija Jēzus Kristus. Ja skatāmies vēstures liecības, tajās atrodam, ka Jēzus Kristus ir bijusi vēsturiska persona. Bet baznīca tic, ka viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Ja uzskata, ka viņš ir tikai Dievs vai tikai cilvēks, tad rodas daudz neizskaidrojamu jautājumu. Turklāt esmu secinājis, ka ar ticību vien nepietiek, lai darītu pārdabiskas lietas. Tikai tad, ja Dievs dāvā kādu īpašu žēlastību, cilvēkā var izpausties pārdabiskais. Staigāt pa ūdens virsmu tomēr nav dabiski. Cilvēkiem, kuri nav kristīti, ir grūti uztveramas un saprotamas ticības lietas, tāpēc rodas nepareizi priekšstati un skaidrojumi, kas ir Jēzus Kristus.
Vai piekrītat uzskatam, ka pasaulē viss ir līdzsvarā – arī labais un ļaunais?
Pasaulē ir jāvalda labajam. Dievs, radot pasauli, nevēlējās to ļaunu. Kāpēc tas tomēr ir? Cilvēki paši ir vainīgi, ka pastāv ļaunums, jo cits citam vēl sliktu, melo, zog… Tomēr neviens negribētu būt tajā pusē, kas nodrošina ļaunuma līdzsvaru, saņemot uz sevi ļaunā izpausmes.
Bet katrā cilvēkā ir gan labais, gan sliktais!
Protams, katrs cilvēks var būt gan vislabākais, gan kļūt par vissliktāko. Tomēr vienmēr ir jātiecas uz labo.
Jā, tiecas. Iet uz baznīcu, izsūdz grēkus un grēko tālāk.
Ja kāds izsūdz grēkus, tas nenozīmē, ka vairāk negrēkos. Tomēr centīsies darīt visu iespējamo, lai neatkārtotu jau pieļautos grēkus. Nevar būt tā, ka pēc grēku piedošanas turpinās darīt visu, kas vien ienāk prātā. Tā ir nepareiza izpratne par grēksūdzi un grēku piedošanu. Grēksūdze ir vajadzīga, lai cilvēks iegūtu mieru un Dieva svētību. Un ar Dievu tirgoties nevar. Viņš redz, kas cilvēkā notiek. Ja tas mēģinās Dievu piemānīt, tad nekas neizdosies.
Kāds ir bijis jūsu ceļš pie Dieva?
-Bez Dieva darbības es noteikti nebūtu priesteris. Ne mani vecāki, ne draugi, ne citi tuvi cilvēki nebija ticīgi, tāpēc nebija parauga vai ietekmes, kas veicinātu pievērsties ticībai. Biju kautrīgs un bailīgs puisis, kuru interesēja zinātniskā fantastika.
Kad braucu autobusā uz Mālpils tehnikumu, man blakus nosēdās vīrietis, kurš visu ceļu stāstīja par okultismu, lidojošiem šķīvīšiem un ekstrasensiem. Ilgu laiku biju aizrāvies ar šīm lietām, arī ar transcendentālo meditāciju.
Kad neskaitāmas reizes atkārtoju mantru, kas ir meditācijas daļa, jutu, ka tā uz mani atstāj kaut kādu iespaidu. Turklāt nebija nekādas garantijas, ka tas ir labs iespaids, tāpēc no tās pilnībā atteicos. Kad to biju izdarījis, manā sirdī iestājās pilnīgs tukšums. Lai arī ko es darītu, nespēju šo tukšumu piepildīt. Tā mocījos apmēram trīs mēnešus, būdams tuvu izmisumam. Tad dzirdēju balsi, kas teica – tev jāiet uz baznīcu un jānokristās. Šī balss pilnībā mainīja manu dzīvi, jo manī iestājās pilnīgs miers. Izzuda visas šaubas. Zināju, kas man ir jādara. Tomēr luterāņu baznīcā man pietrūka grēksūdzes, tāpēc pārgāju katoļu ticībā.
Ko pievēršanās ticībai mainīja jūsu dzīvē?
Līdz 1997.gadam biju puisis ar gariem, lokainiem matiem pāri pleciem. Pirmais, ko izdarīju pēc daudziem gadiem, nogriezu matus. Vēlāk man garīgajā seminārā jautāja, kas tā par meiteni, kad ieraudzīja pasē manu fotogrāfiju. Lai nerastos liekas problēmas, dodoties pirmajā ārzemju braucienā, nomainīju pasi. Tajā pašā gadā bija nometne jauniešiem, kuri domā par priesterību. Man bija pārliecība, ka es nekad nebūšu priesteris.
Kāpēc bija tāda pārliecība?
Man bija pārāk augstas prasības pret tiem, kuri vada. Ja redzēju kādas kļūdas vai nepilnības, tad spriedu, ka man varētu būt tāpat, tāpēc labāk to nedarīt. Tomēr nometnē man radās doma, kas vairs neizgāja no prāta kā daudzas citas. Nevarēju atbrīvoties no vēlmes pārliecināties, vai tas tomēr nav mans aicinājums. Devos uz garīgo semināru, lai to pārbaudītu. Piecus gadus studēju seminārā, pēc tam trīs gadus dzīvoju kopienā Itālijā. Pirms diviem gadiem atgriezos, pabeidzu semināru un kļuvu priesteris.
Droši vien ne tikai mani mulsina tas, ka katoļu priesteri nedrīkst dibināt ģimeni. Tas liekas pretdabiski, jo ģimene nav nekas slikts.
Patiesi, tas mulsina daudzus. Alūksnē neesmu pārāk noslogots, bet Valmierā man bija septiņas draudzes ne tikai Valmieras, bet arī Limbažu un Valkas rajonā. Katru dienu ir dievkalpojumi, kā arī jāvada bēru, kristību un laulību ceremonijas. Ja man būtu ģimene, sieva un bērni paliktu novārtā. Lai varētu ar visu atdevi kalpot cilvēkiem, priesteri nevar dibināt ģimeni.
Vai tas nemudina priesterus grēkot?
Jebkuram aicinājumam dzīvē ir savas vieglās un grūtās puses. Protams, reizēm priesterim ir domas, ka varbūt būtu labāk, ja viņam būtu ģimene. Savukārt ģimenes cilvēki nereti vēlas šķirties un palikt vieni. Gan vieni, gan otri savā laikā ir pārdomājuši un izvēlējušies, vērtējot ieguvumus un zaudējumus. Ne velti seminārā studē sešus gadus, lai būtu laiks pārdomāt un saprast, vai spēs dzīvot bez ģimenes.
Kā vērtēt grēka smagumu?
Var vērtēt attiecībā pret to, kam tiek nodarīts lielāks ļaunums – cilvēka dvēselei, miesai vai mantai. Ja ļaunums nodarīts cilvēka dvēselei, kura dzīvos mūžīgi, tad grēks ir daudz lielāks. Piemēram, ja kāds ar saviem vārdiem ir atņēmis kādam pēdējo cerību un viņš izdara pašnāvību. Pat pirkstu nepiedurot, ir nodarīts daudz lielāks grēks nekā tad, ja būtu iesists. Tiesa, būtu grūti noteikt, kurš ir pats smagākais grēks, jo to nosaka daudzi faktori. Turklāt baznīca to necenšas noteikt, bet vērtē katru gadījumu atsevišķi, cik lielā mērā grēks atdala cilvēku no Dieva.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Rolands Kairišs.
Dzimšanas vieta, laiks: Ogre, 1974.gads.
Izglītība: augstākā, Rīgas Teoloģijas institūts.
Nodarbošanās: katoļu draudzes prāvests.
