Floristika kļuvusi par aizraušanos visai ģimenei.
Floristika kļuvusi par aizraušanos visai ģimenei
Tuvojas Lieldienas un pilsētā jau var skatīt ar šiem svētkiem saistītus rotājumus. To autore ir Sarmīte Birzgale. Pēc profesijas dārzniece – agronome, bet pēc sirds aicinājuma – floriste, kas šajā jomā darbojas jau vairāk nekā 10 gadus.
“Lieldienu laiks mums, floristiem, ir ļoti saspringts laiks. Lai gan tagad es vairāk orientējos uz lielajiem darbiem un tik aktīva floriste kā agrāk vairs neesmu, darba šajā laikā ir daudz – sākot ar Valentīna, vēlāk Sieviešu dienu un beidzot ar Lieldienām,” saka S.Birzgale.
Ar ko Lieldienām gatavotie darbi atšķiras no citiem svētkiem?
Lieldienās tie darbiņi ir daudz interesantāki. Es esmu floriste, kas vairāk strādā ar dabas materiāliem. Agrāk, kad vēl mākslīgie materiāli nebija pieejami vai tie bija ļoti dārgi, es braucu no savām lauku mājām un lasīju pa ceļam mežā visādus materiālus, piemēram, sūnas, piepes, dažādas zālītes un zariņus. Mīlestība pret visu dabisko man ir saglabājusies joprojām, tāpēc arī tagad mani darbi galvenokārt ir no dabas veltēm. Kādiem būtu jābūt Lieldienu dekoriem? Tā kā ir pavasaris, tiem noteikti jābūt ļoti zaļiem un krāsainiem, jo šis ir skaists laiks. Mūsu ģimenei šajā laikā galvenais uzdevums ir baznīcas pušķošana. To mēs darām jau vairākus gadus un tajā iesaistās pilnīgi visi – arī bērnu otrās pusītes. Katrai dienai ir savs dekors – gan Zaļajai ceturtdienai, gan Lielajai piektdienai un pašām Lieldienām. Tā kā mēs esam visā tajā rituālā iekšā, man šie svētki vairāk asociējas ar dvēseles attīrīšanu un domu sakārtošanu.
Kā Lieldienas tiek svinētas?
Lieldienās mēs vienmēr klājam lielu svētku galdu. Pirms tam tiek krāsotas olas, kas vispār manās acīs ir ļoti interesants process. Kad bērni vēl nebija izauguši, tad mēs visi to darījām kopā. Notika arī olu slēpšana dārzā un kopīga meklēšana. Tagad esam palikuši tikai mēs divi – es un vīrs Andis. Bērni jau katrs ir savā dzīvē, taču šogad uz Lieldienām mēs visi atkal būsim kopā. Kā ik katru gadu, noteikti būs olu kaujas un šūpošanās, arī olu ripināšana. Man mīļa un laba māsīca atļāvās iedot pundurtrusīti, tā ka būs arī kas olas dēj, tagad viņš bezdarbībā ļepato pa māju. Mūsu ģimenē vispār Lieldienu tradīcijas tiek piekoptas visā to krāšņumā.
Vai tā ir pirmā reize, kad pilsētu pušķojat šiem svētkiem?
Dekorācijas Lieldienām es veidoju pirmo gadu, lai gan ar pilsētu sadarbība aizsākusies jau agrāk – sākot ar pilsētas svētkiem. Kā veicās ar idejām? Tās olas tika veidotas uz sniega kupenu karkasa. Jau gatavojot Ziemassvētku dekorācijas, mēs domājām par priekšdienām. Toreiz ziemeļbrieži bija manis veidoti, arī pārpilnības ragi, sniega pikas un lielie zābaki. Lai to visu dabūtu gatavu, mēs uztaisījām tādus pamatīgus karkasus, turklāt darījām to tā, lai vēlāk tos varētu izmantot citiem mērķiem. Tagad Lieldienu olas ir izveidotas uz šiem karkasiem, bet tālākajā nākotnē, domājams, apgāzīšu tos karkasus apkārt un sastādīšu tur puķes, ja vien pašvaldībai atradīsies līdzekļi šim mērķim.
Vai ar paveikto jūtaties apmierināta?
Es laikam nekad tā pa īstam ne ar ko neesmu apmierināta. Tā gan nedrīkst teikt, jo it kā jājūtas gandarītam, bet tādas sajūtas mani vienmēr pārņem pēc paveikta darba. Arī ar tām Lieldienu olām. Tiklīdz ķēros pie darba un sapratu, ka tā iecerētā ideja ir jāveido citādāk, biju gatava jaukt visu ārā un sākt no gala. Labi, ka tādos brīžos klāt ir vīrs vai bērni, kas pietur pie rokas, citādi es patiešām visu izjaucu, lai sāktu visu no sākuma. Tas floristikā laikam ir tas pats interesantākais – viens ir izdomāt pašu ideju, bet pavisam kas cits to ielikt konkrētajā vietā. Darba procesā vienmēr kaut kas mainās.
Kas tādā gadījumā ir grūtākais – atrast idejas vai tās īstenot?
Domāju, ka tas atkarīgs no katra paša. Man, piemēram, grūtākais moments ir tad, kad tā ideja tiek aiznesta uz konkrēto vietu, jo idejas jau rodas pašas no sevis. Esmu modusies arī naktī augšā un likusi idejas skices uz papīra. Nu, līdzīgi kā mākslinieki, kas mēs, floristi, savā ziņā arī esam. Un interesantākais ir tas, ka mēs esam mākslinieki, kuri savu darbu radīšanā var izmantot pilnīgi visu. Piemēram, galdu vai kopētāju – uztaisi kompozīciju, sasaisti to ar noteiktu priekšmetu un darbs būs gatavs. Protams, ir jāprot to izdarīt tā, lai tas viss izskatītos kā viens veselums. Tā, lai, piemēram, tas galdiņš būtu tajā kompozīcijā iekšā, nevis atsevišķi.
Cik liela nozīme šajā darbā ir izglītībai? Vai galvenais tomēr ir radošais gars un gūtā pieredze?
Kā ikvienā jomā, arī floristikā izglītībai ir liela nozīme – ir jāmācās, ir jāiet kursos. Bez tā nevar iztikt. Arī es esmu piedalījusies vairākos kursos. Protams, viss pārējais ir atkarīgs no paša cilvēka – cik daudz viņš grib pilnveidoties, jo var jau iziet tikai pamatkursus un pie tā arī apstāties. Man atkal tas nepatīk – es gribu iet uz priekšu.
Priecājos, ka arī mani bērni ir pievērsušies floristikai – vecākā meita Ieva turpina floristes darbu, arī jaunākā Inga, kas šobrīd strādā dāvanu veikalā par pārdevēju, veido pušķus un domā studēt tālāk ādas dizainu. Viņas abas man ļoti palīdz. Tāpat arī dēls un vīrs, jo tos smagākos darbus jau var paveikt tikai vīrieši. Floristika patiesībā ir smags darbs. Piemēram, veidojot tos pašus karkasus. Es taču viņus nemetināšu! Lai izveidotu vienu lielu darbu, mēs strādājam visi kopā, visa ģimene. Esam kā viena liela un ļoti spēcīga komanda. Vienam to visu izdarīt būtu pagrūti, arī gala darbs sanāktu tāds vienpersonisks, bet tagad.. Tā tiešām ir tāda ģimenes lieta.
Kas florista darbā sagādā vislielāko prieku?
Tie ir cilvēki, kas novērtē paveikto. Tieši tie vienkāršie cilvēki. Atceros, ka laikā, kad taisījām Ziemassvētku dekorus, bija ļoti auksts. Cilvēki, kas gāja garām, nāca klāt un teica paldies. Arī par Lieldienu dekorācijām esmu jau dzirdējusi daudz pateicības vārdu. Un tajā brīdī vairs nevajag nekādus slavinājuma vārdus vai atzinību no priekšniecības. Pietiek ar vienkāršā cilvēka pateikto “paldies”, jo tas jau ir daudz.
Jūsuprāt, cilvēki daudz domā par savu māju apkārtni?
Patiesībā es tikai tāpēc rudenī nodibināju savu uzņēmumu, ka arvien vairāk cilvēku mani lūdz apzaļumot ēkas. Lai arī mēdz teikt, ka esam nabagi, mums nekā nav un inflācija aug, pieredze liecina, ka cilvēki tomēr cenšas domāt par savu apkārtni, jo viņiem tas skaistais patīk. Pat ļoti. Nezinu, kāpēc ir izveidojies tāds priekšstats, ka par savu māju apkārtni rūpējas tikai bagātie. Arī vienkāršie cilvēki mēģina iespēju robežās izveidot tādu vidi, kurā būtu patīkami dzīvot. Runājot par tām pašām Lieldienām – lielākais vairums šo svētku svinētāju domā par mājas izdekorēšanu un izpušķošanu, tā ka patīk cilvēkiem tas skaistums, par spīti visam.
Vai, strādājot pie citu cilvēku māju apkārtnes iekārtošanas, atliek laiks savējai?
Tā laika, protams, nav daudz, bet mēs cenšamies. Ir arī tā, lai sakoptu un sapostu tā, kā gribētos, ir vajadzīga ļoti liela nauda. Es gan vienmēr esmu uzsvērusi, ka ar minimāliem līdzekļiem var panākt lielu efektu, taču, ir lietas, kuras bez naudas izdarīt nevar. Jā, var salasīt atkritumus, izpļaut zāli, sastādīt puķes, tomēr, lai radītu pašu pamatu, nauda ir vajadzīga. Līdz šim mūsu ģimenē visi līdzekļi tika tērēti bērnu skološanai. Tagad mēs varētu pievērsties paši sev. Man jau to ideju un sapņu ir ļoti, ļoti daudz. Tāpat man vienmēr ir gribējies visu paveikt ātros tempos. Es jau smejos – ja visu enerģiju, ko spēju vienā momentā izstarot, es varētu izlikt tajos darbos, tad Alūksni apgāztu apkārt. Un tad kaut kas augstāks par mums, kas it kā to visu piebremzē un norāda – tagad tu darīsi to un tas vēl pagaidīs. Katram jau ir sava vieta dzīvē un savs gājums. Varu teikt tikai paldies par to, ka man bijis tik daudz iespēju. Es, piemēram, atkal mācos. Varēšu tagad vēl projektus rakstīt, tā ka – viss notiek.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds: Sarmīte Birzgale.
Dzimšanas laiks: 1965.gada 31.janvāris.
Izglītība: Bulduru dārzkopības sovhoztehnikums dārznieka – agronoma specialitātē, dažādi floristikas kursi.
Nodarbošanās: IU S
