Turpinās no 15.februāra. ,,Celies nu guļava! Vai tad var braukt ciemos, ja pēc tam tādas paģiras, ka ne piecelties! Vai nevajag šorīt kādu stiprāku glāzīti?
Turpinās no 15.februāra.
,,Celies nu guļava! Vai tad var braukt ciemos, ja pēc tam tādas paģiras, ka ne piecelties! Vai nevajag šorīt kādu stiprāku glāzīti? Mēs arī vakar ar Kārli paņēmām pa balzama kraķītim…”
Teiktais momentā uzrāva Vilmu kājās: ,,Vai tu traka! Viņš savu mūža normu ir sen izdzēris. Vai tad tu nezini, kāda ir viņa slimība?”
,,No vienas glāzītes jau nekas vairs nenotiks. Uzlabosies tikai garīgais. Es jau labu laiku rītos pa mutītei, un tas nav aizliegts. Iesaku arī tev. Tad ar Kārlīti arī labāk sadzīvosi…”
Tas nu Vilmai liekas par daudz! Ko Ausma te ir iedomājusies: noteikt, kā viņai dzīvot un ko darīt un ko nedarīt? Viņa aizsvilstas kā sveķaina pagale: ,,Ej vien, draudzenīt, ar saviem padomiem vienu māju tālāk! Tāpēc jau es vakar pamanīju, ka kaut kas te manā prombūtnes laikā ir bijis: tavs halāts manā gultā, divas krūzes uz galda. Domāju aizbraukdama – labi, ka Kārlim uzraugs, bet nu redzu, ka čūska ieperinājusies mūsu istabā…”
,,Es arī muti neturēšu, ja tu tā! Izstāstīšu direktoram, kas jūs tādi precētie patiesībā esat!” un Ausma aiziet, durvis nepieklājīgi skaļi piecirtusi.
,,Te nu mums bija un ātri beidzās tā atjaunotā draudzība,” Vilma nosaka un pēkšņi atceras savus aizmirstos pienākumus: Poģis būs apvainojies ne pa jokam. Jāaiziet uz avotu pēc ūdens, pie reizes veikalā jāpaķer kaut kas ēdams. Neies taču brokastu pabiras no kopīgā pansionāta galda prasīt! Viss ir sagājis pilnīgā sviestā, kā tagad moderni saka. Kārlis arī izskatās neapmierināts un nervozi uzsit ar savu spieķi pa galda malu, kad Vilma aizrāda par pavisam nebūtisku sīkumu. Dusmas iezvērojas viņa acīs ne par ko. Vilma jūt, ka viņas pacietīgās slimnieka kopējas spēki arī laikam ir galā. No mierīgās dzīves, ko viņa bija izprātojusi, nekas vairs laikam nesanāks. Ko teiks Sandra, ja viņa sāks kurnēt, ka tēva uzraudzīšana un kopdzīve vienā istabiņā nav vairs pa spēkam? Bija vajadzīgs tikai tāds sīkums kā šī Ausmas ierašanās pilnīgā nelaikā, lai sabojātos ne tikai garastāvoklis, bet liekas, ka pēc visa tā pansionātā aprastās dzīves pamati sāks šķobīties. Līdzsvars starp iedomāto dzīvi un realitāti ir izjucis. Vilma vairs nav pārliecināta, ka viņas izvēle par nākotni ir bijusi pareiza. Kārlis arī viņas istabā tupējis kā bumba ar laika degli, un nu, redz, Ausma pielika spičku un sāksies skandāli, runas, nepatikšanas: vispirms Ausmas sūdzība administrācijai, tad izskaidrošanās ar Sandru un visbeidzot Kārļa pārvietošana uz kādu kopīgu vīriešu istabu, kur Vilma nevarēs izkontrolēt, kas pienes alkoholu un kādi ir viņa draugi. Galu galā tas būs vēlreiz apstiprinājums, ka meliem īsas kājas ne tikai bērnībā, bet arī vecuma galā.
9. Kā nagla pakaļā…
Jau tanī pat dienā Vilmas istabiņu apmeklē pansionāta vadītājs Lapiņš. Viņš tā mēdz savus klientus apmeklēt vismaz pāris reizes mēnesī, un Vilma šoreiz nezina, vai apmeklējums ir kārtējais, ieplānotais vai pie vainas ir Ausma. Vadītājs ir vīrs ap sešdesmit vai varbūt vairāk, kurš agrāk strādājis par psihiatru un sava amata dēļ iecienīts par sapratni psihiatrijas lietās un iejūtību. Psihiski slimie, kādu pansionātā nav retums, ir viņa rūpju pirmajā vietā, un viņš ir labs psihologs, kas prot izvest jebkuru no klientiem uz pareizā domāšanas un saprašanas ceļa gan ar, gan bez medikamentu palīdzības. Arī, vārdu sakot, patīkams un zinošs cilvēks. Vilma par viņu nav dzirdējusi nevienu sliktu vārdu un arī viņa apmeklējumu uztver mierīgi: saruna jau rādīs, kur tas suns aprakts… un vai bijusi Ausmas kļauza.
Drīz pēc tam, kad viņš ar rokas spiedienu apsveicinājies ar Vilmu un arī Kārli, ierodas aprūpētājs un aizved Kārli ratiņos uz vannu, viņam esot mazgāšanās diena. Vai tas būtu iegansts sarunai ar Vilmu vienatnē? Iespējams, ka Kārļa ausīm vadītāja runāšana nav paredzēta.
,,Gribu parunāties pilnīgi atklāti. Zinu, ka jums nav viegli uzraudzīt un rūpēties par Kārli. Viņš ir ļoti slims, un jūsu eņģeļa pacietība ir apbrīnojama, it kā viņš nebūtu jums dzīvē daudz pāri darījis…”
,,Kādā ziņā? Es pati tādu krustu izvēlējos… piekritu…” Vilma saminstinās.
,,Zinu, ka pati, bet man nav noslēpums, ka abi sen esat šķīrušies, un tikai meitas dēļ uzņēmāties šādu upuri.”
,,To laikam jums Ausma, mana bijusī istabas kaimiņiene un draudzene pavēstīja?”
,,To jau pirms tam, kad tēvu ievietoja aprūpei, izstāstīja jūsu meita. Viņa neslēpa, kā ir patiesībā un prasīja padomu. Kopā arī nolēmām, ka citiem par apgrūtinājumu Kārlis jūsu istabā nebūs, bet nepadomājām, ka jums var būt par grūtu. Sevi netaupot, jums arī nekāda gandarījuma nebūs. Arī bērni un mazbērni to galu galā var nenovērtēt. Jūs taču jaunības pāridarījumu faktiski viņam neesat piedevusi? Esmu pareizi sapratis. Vecas rētas reizēm sāp skaudrāk nekā jaunās…”
,,Laikam jau neesmu piedevusi, taču tagad es uz to skatos citādāk. Tik daudz laika pagājis. Galvenais, ko es gribu viņam atmaksāt, par kopīgi celto māju. Gribēju, lai meitai vieglāk nomaksāt uzturēšanos.”
,,Ja jūs maksājat naudā par to uzturēšanos šeit, tad tā arī ir atmaksāšana. Pārējās rūpes jau ir tīrā uzupurēšanās. Kopš Kārlis ir šeit, jūs vairs neesat tik brīva un atvērta. Laika vaļaspriekiem taču palicis mazāk un rūpes kā ar mazu bērnu nav varbūt pat pa spēkam. Varbūt to nemaz nevajag?”
Taisnība ir viss, ko saka vadītājs. Tā ir balta patiesība, kuru Vilma pat sev neuzdrīkstējās atklāt. Kārlis nav nekāds viņas gādības vērts, tikai liktenis…
,,Taisnība jums ir, bet ko darīt?”
,,Lai vilks paēdis un kaza dzīva, ņemot vērā draudzenes sūdzību administrācijai, pieņemsim lēmumu, ka Kārlis jāievieto pie citiem vīriešiem. Viņš arī sarīkoja, kamēr bijāt projām, mazu plostiņu, tā ka iemesls represijām atradīsies. Galvenais – gribēju dzirdēt, vai jūs to gribat? Sevi sabeigt nav liela māksla, un jūs neesat pelnījusi nastu, kas ir pārāk smaga. Viņš jums nekādu prieku nedos, to es zinu kā psihiatrs, jo ir pārāk no alkoholisma deģenerējies jau līdz slimībai. Jauna trieka un…”
,,Kad tā pārvietošana notiks? Laikam jau jums taisnība. Piezvanīšu meitai, aprunāšos. Ja gribēšu, varēšu apciemot Kārli arī citā istabā. Man paties` ir ar viņu grūti, un tas, ka viņš nerunā, ir faktiski tīrā Dieva dāvana. Nedomāju, ka viņam nebūtu ko teikt, un sakāmais, iespējams, nebūtu pateicības vārdi. Lamāties viņš prata arī agrāk. Vai, kā prata!”
,,Es par to gādāšu jau šodien. Nesakiet pati neko! To teātri, vai kā to nosaukt, es izspēlēšu pats.” Un Lapiņa apmeklējums ir noticis. No Vilmas sirds ir tikpat kā akmens nokritis.
Jau pēcpusdienā Kārli pārceļ uz citu istabu kā Vilmai nepielaulātu personu un izsaka piezīmi, ka arī alkohola lietošana no personāla puses ir pamanīta.
Tas nav patīkams brīdis, un Vilma mazliet pat nožēlo, ka piekritusi vadītāja ierosinājumam, tomēr vissliktākais, kas seko pēc tam, ir Ausmas ierašanās:
“Kārlis tagad ir trīsvietīgā istabā sētas pusē. Nu? Esi gandarīta? Es redzēju uzreiz, ka tev Kārlis ir kā nagla pakaļā. Nu, kad viņš ir projām, varēsi atkal dzīvot kā princese. Tev jau viņš bija par prastu un…”
,,Pagaidi, pagaidi! Kurš tad mūs apsūdzēja, ka neesam nekāds precēts pāris?”
Ausma saminstinās, jo tāds pavērsiens, nākot pie Vilmas, nebija paredzēts. Viņa visu zina, un nekādas sarunas, visticamāk starp viņām nebūs.
,,Tā nagla gan iznāci tu ar savu alkoholu. Tu laikam esi ar vāju atmiņu. Pati vakar stāstīji, kā pavadījuši laiku, un tagad uzradusies advokāte.”
Ausma kā lode izmetas no viņas istabas, un Vilmai atliek pie sevis vien pasmaidīt: ak, pasaulīt, tu ļaužu ēka! Kas gan viss viņai nav jāpiedzīvo, pat bez vainas esot! Turpmāk domās Vilma itin bieži savu bijušo draudzeni piemin viņas pašas piesauktajā vārdā: nagla p- – – – ļā. Nekādas sadraudzības nekad ar viņu nebūs! Lišķe un nodevēja! Kā pārvēršas cilvēki! ?
Turpmāk – vēl
