Nekad neesmu spējusi saprast, kā var nogalināt cilvēku. Pat ne aiz dusmām vai afekta stāvoklī, bet vienkārši tāpat.
Nekad neesmu spējusi saprast, kā var nogalināt cilvēku. Pat ne aiz dusmām vai afekta stāvoklī, bet vienkārši tāpat. Apmēram kā nosist uzmācīgu mušu. Zīdaini izmet pa logu, jo traucējusi viņa raudāšana. Nāves gadījumus, ko izraisa mazu bērnu atstāšana bez uzraudzības, nereti pat bāriņtiesu darbinieki atzīst par nelaimīgām sakritībām. Varētu piekrist, ja tā nenotiktu pārāk bieži. Brīnāmies, kā gluži normāliem cilvēkiem, pieklājīgiem kaimiņiem, mīlošiem tēviem un vīriem radusies doma atbrīvoties no tuva cilvēka uz visiem laikiem. Sava veida likumsakarību apliecina gan nogalinātās Diānas, gan uzņēmējas Ellas Ivanovas slepkavība. Tajās apsūdzēti ne jau nezināmi ļaundari vai laupītāji, bet tuvi cilvēki – patēvs un bijušais vīrs. Tiesa, apliecinājuma viņu vainai vismaz pagaidām nav
Filosofs Artis Svece raksta, ka ļaunums ir banāls ne tikai tāpēc, ka cilvēkam nevajag īpašu pārliecību vai naidu, lai rīkotos cietsirdīgi. Ļaunums ir banāls tāpēc, ka stāsti par šādu rīcību ir tikpat veci kā pasaule. Tieši tāpēc arvien aktuāls ir jautājums, kā reaģējam, pamanot sevī vai līdzcilvēkos ļaunumu. Visērtāk ir izlikties to nemanām, ja vien tas neskar pašu. Jo nav jau robeža, kas skaidri ļautu pateikt – kad ass vārds, ņirgāšanās vai spēcīgs sitiens ir pieļaujams un kad ir aiziets par tālu. Ne jau vienmēr nāve ir tā, kas apliecina ļaunuma sekas. Sirds, ja vien tā nav zaudējusi spēju just, nemaldīgi pazīst ļaunumu. Ieklausies tajā!
