Sākums 5.marta numurā. Viss… Laikam jau domāja, ka esmu zaglis. Tad man garām nāca arvien jaunāki un jaunāki, beidzot gājienu, skaļi spiegdamas, noslēdza jaunas meitenes.
Sākums 5.marta numurā.
Viss… Laikam jau domāja, ka esmu zaglis. Tad man garām nāca arvien jaunāki un jaunāki, beidzot gājienu, skaļi spiegdamas, noslēdza jaunas meitenes. Iela kļuva tukša un klusa. Viss cauri, nodomāju. “Pēdējās cerības” pulciņš jau gāja pāri tiltam, bet es – uz laivas nomas vietu. Jo galvā ienāca doma sarunāt kādu laivinieku, lai pārceļ pāri uz salu, tāpat kā senāk, kad par trīs rubļiem varēja pārbraukt. Laivu nomas vārtiņi bija ciet, bet blakus, platās un garās laipas galā, sēdēja divi makšķernieki. Kad piegāju tuvāk, tās izrādījās makšķernieces, viena – pajauna, otra – vecāka. Vecākā sēdēja uz laipas, gumijas zābakos ievilktās kājas ūdenī turēdama. Jaunākā sēdēja uz soliņa. Izdzirdējušas vārdus “labvakar” un “kā ķeras?”, abas paskatījās uz mani. Vecākā dāma neteica neko, jaunākā izcēla no ūdens zivju murdiņu un teica: “Redzi!” Tad paņēma no kabatas sauju saulespuķu sēklu, sniedza man un teica: “`Ņemsi?” It kā mēs būtu seni paziņas. Paņēmu, protams.
Kļuva aizvien tumšāks un ezers klusāks. Zivju plunkšķi kļuva skaļāki, izjaucot Pilssalas un cietokšņa mūru atspīdumu. Bet laivu tuvumā neredzēju.
No salas atnāca troksnis, pareizāk gan – mūzika, kas mijās ar balsīm, kas palaikam mainījās. Varēja tikai minēt, kas tur notiek. Nu jauki bija klausīties! Bija pagājusi stunda. Jaunākā makšķerniece, kuras vārds bija Valda, man par izbrīnu pasniedza pītās baltmaizes gabalu. Atlikušo daļu pārlauza uz pusēm un pasniedza nerunīgajai makšķerniecei, ar to likdama saprast, ka jāiet mājās, jo bija kļuvis tumšs un vēsāks. Arī es cēlos augšā no iesildītas dēļu grīdas un devos uz pilsētas centru. Autobusi jau sen bija projām, tagad tikai atlika sameklēt taksometru vai kādu citu braucamo, varbūt laimējas.
Taksometru pieturā nebija. Uz soliņa sēdēja dāmas un gaidīja taksometru. Ilgi nebija jāgaida. Spožās lampas rādīdams, garām braucošais auto piestāja pie mums. Izrādījās, viena sieviete mašīnas vadītājam bija pazīstama. Par laimi, es arī tiku aicināts iekāpt, un, kā par brīnumu, mums visiem bija viens mērķis – Liepna.
Mašīna bija jauna, ar pelēku salonu un smaržoja pēc svaiguma. Mašīnas īpašnieks bija nolēmis pavizināties bez īpaša mērķa un vajadzības, varētu teikt – sava prieka pēc. Sākumā sēdējām rāmi un klusi, bet, kā tikām garām Siseņu ezeram, klusums izbeidzās. Priekšā sēdošā pagriezās pret mani, parādīja savu smaidu un jautāja: “Bet kur brauksiet jūs?” Neatbildēju neko. Tad viņa sāka dziedāt, pārējās piebiedrojās. Mūsu šoferis pagriezās, skatījās uz dziedātājām un arī sāka dziedāt, tikai skaļāk par dāmām: “Vai jūs zināt, kas mēs esam, vai jūs zint, kas ir kas…” Tad atkal priekšā sēdošā pagriezās pret mani un jautājoši pasmaidīja.
“Tu saviļņoji mani ar vilni devīto, tas aiznestu mūs abus uz salu skaistāko…” pērkona balsī nodziedāja mašīnas īpašnieks. Dziedātāju pulciņam pievienojos arī es.
Tā lēnām braukdami un dziedādami, turpinājām ceļu. Karitānu ezera pļava jau bija miglā. Aiz Feldmaņu mājām vispār neko nevarēja redzēt, tik bieza bija migla. Bet tad straujš ceļa pacēlums un no miglas nebija ne vēsts. Cik skaisti! Varbūt tas bija skaisto dziesmu nopelns, varbūt tie bija labie ceļabiedri, varbūt tā bija vienkārši jauka diena… Bieži biju braucis pa šo ceļu, neko īpašu neredzēdams un neieraudzīdams. Bet tagad? Šodien? Viss bija skaisti. Brencu skola, lielo koku ieskauta, snauda tik noslēpumaini kā filmā par seniem laikiem. Brauciena turpinājumā bija zemās pļavas ar miglu, tad nedaudz pacēlums, tālāk ceļš gāja uz leju un leju. Kā skaists akvarelis jaukas dziesmas pavadījumā parādījās Mālupes tilts. Tad mežā iekšā un drīz jau bijām pie mērķa. Pirmā izkāpa priekšā sēdētāja Zanda, pagriežoties pret mums, pamāja ar roku un strauji pazuda pa taciņu garām ceriņu krūmam. Tad izkāpām mēs – pārējie.
Ilgi nevarēju aizmigt, atceroties šo neparasto dienu. Tā bija skaista kā novele. Biju saticis vienkāršus un jaukus cilvēkus. Mums pašiem bija savs koncerts. Bijām dziedājuši sev, savam priekam, veldzēdami savas sirdis un dvēseli.
