Pārtikas preču cenas sasniegušas apogeju. Tā teikt tirgotāji pircējus slauc, cik vien pamatīgi iespējams. Lai gan nepelnām tik daudz, cik Vācijas iedzīvotāji, izrādās – spējam maksāt tikpat un vēl vairāk.
Pārtikas preču cenas sasniegušas apogeju. Tā teikt tirgotāji pircējus slauc, cik vien pamatīgi iespējams. Lai gan nepelnām tik daudz, cik Vācijas iedzīvotāji, izrādās – spējam maksāt tikpat un vēl vairāk. Kāpēc to neizmantot? Tomēr liekas, ka pašmāju valstsvīru un Saeimas deputātu šaubām par nepamatotu cenu uzskrūvēšanu punktu pieliks Eiroparlaments. Tā deputāti šonedēļ skatīs jautājumu, kā ierobežot lielveikalu tīklu patvaļu. Secināts, ka lielveikalu ķēdes kļuvušas noteicējas tirgū – tās pārvalda pārtikas ražotāju un pārstrādātāju iespējas nokļūt pie patērētājiem. Situācijas izmeklēšana var vien apstiprināt to, ko neizdevās noskaidrot televīzijas tiešraidē “Kas notiek Latvijā?”. Tajā tirdzniecības pārstāvji palika taisni kā zirga loki – 20 līdz 25 procenti uzcenojuma precēm nodrošina vien pārdošanas izmaksas. Gandrīz jāsāk domāt, ka veikalos tās tiek piedāvātas par pašizmaksu. Paredzams, ka Eiroparlamentā varētu lemt par regulas izstrādi, lai aizsargātu patērētāju un ražotāju intereses.
Mēdz teikt, ka pretrunas atrisinās, kad tās tiek saasinātas. Liekas, tas brīdis ir pienācis. Cilvēki ir nonākuši vāveres ritenī, kļūstot par lielā pārdošanas – pirkšanas mehānisma daļu. Viņi ir bezspēcīgi pret šo baigo riteņa griešanos.
Manuprāt, nostāties pret lielveikalu tīklu diktātu spētu ražotāju kooperatīvi un pārstrādātāju apvienības. Katrs par sevi tie nevar pārraut ķēdi, kura tos spiež.
