Vakar bija Valentīndiena, kuru dēvē par visu mīlētāju dienu. Ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir neskaidras, tomēr ir zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.
Vakar bija Valentīndiena, kuru dēvē par visu mīlētāju dienu. Ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir neskaidras, tomēr ir zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.
Mūsu valstī gan šie svētki nav oficiāli pieņemti, bet, ejot garām veikaliem un redzot logos sakārtās sarkanās sirdis, pārliecinājos, ka lielākā daļa tos svin, un tas ir jauki, jo pozitīvas emocijas, labas domas, vārdi un darbi tikai padara mūsu ikdienu skaistāku un patīkamāku. Manuprāt, šie ir skaisti un sirsnīgi svētki, kad īpaši gribas samīļot savus vistuvākos un mīļākos cilvēkus un vienkārši būt kopā.
Tradicionāli šajā dienā tiek sūtītas kartītes, dāvināti ziedi, dažādi nieki un saldumi. Bet svarīgāki par dāvanām ir vārdi – es tevi mīlu! Tos dzirdēt gribas visiem un ne jau tikai šajā dienā.
Apziņa, ka mani mīl, liek justies īpaši ne tikai šajā dienā, bet gan visu laiku. Ja esi kādam svarīgs un nozīmīgs, tad arī dzīve šķiet daudz pilnvērtīgāka un laimīgāka. Zinot, ka katru vakaru, atverot mājas durvis, mani sagaida nevis klusums un tukšums, bet gan vistuvākie cilvēki, tas liek justies laimīgai.
Šodien jums noteikti kāds kolēģis, draugs vai paziņa pajautās, kā pavadīji Valentīndienu, tāpēc ceru, ka jums šī diena pagāja labāk nekā citas, ka bija kāds, kurš pateica, ka tieši jūs viņam esat vissvarīgākais un dārgākais cilvēks, un ka vakars nebija jāpavada vientulībā!
