Dievs, dod man spēku izdarīt to, ko es varu. Dod man pacietību samierināties ar to, ko es nevaru.
Dievs, dod man spēku izdarīt to, ko es varu. Dod man pacietību samierināties ar to, ko es nevaru. Dod man prātu atšķirt vienu no otra,” – diemžēl es nezinu šo vārdu autoru, taču kopš pirmās reizes, kad es ar tiem iepazinos, šie vārdi mani ir fascinējuši ar savu vienkāršību un tajos pausto gudrību.
Nesen es šos vārdus atcerējos atkal, kad kļuvu par liecinieci tam, kā cilvēks, kurš saprata savu nevēlēšanos darboties noteiktā jomā, ilgi nedomājot, pieņēma lēmumu doties citā virzienā. Šāda rīcība nav nekas ekstrēms vai pārdabisks, pēc pieredzes zinu, ka saņemties to izdarīt nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās no malas. Manuprāt, tam vajadzīga liela drosme un uzdrīkstēšanās. Iespējams, ka pie vainas ir vēl skolas gados “iepotētā” pārliecība, ka ar visu ir jātiek galā un, ja tu nevari, tad tu vienkārši negribi – ja tu neko nesaproti no matemātikas, tas nozīmē, ka tu nemaz neesi mēģinājis tajā iedziļināties, savukārt, ja tev nepadodas domrakstu rakstīšana, tev nevis nav talanta, bet tu vienkārši necenties.
Daļa taisnības jau tajā ir, jo, kā saka, lai gūtu panākumus, vajag tikai vienu procentu talanta un viss pārējais ir darbs. Atsevišķos gadījumos esmu pārliecinājusies arī pati, tāpēc nešaubos, ka, cītīgi strādājot, ikviens var gūt kaut nelielus panākumus ikvienā jomā. Tomēr man liekas, ka, pirms sāc kaut ko darīt, ir vērtīgi apzināties, vai tu to vēlies, un, ja tā nav tā joma, kurā gribi darboties, tad varbūt nemaz nevajag sevi mocīt ar cītīgu darbu. Galu galā nozīme ir ne tikai padarītajam, bet arī atdevei un priekam, ar kādu tu to dari, kas tomēr ir pats svarīgākais.
