Atkal un atkal Latviju pāršalc kārtējais smagais vardarbības gadījums.
Atkal un atkal Latviju pāršalc kārtējais smagais vardarbības gadījums. Arvien vairāk tiek nogalināti tieši tuvinieki, dzīvesbiedri, cilvēki, kas kādreiz tika mīlēti un par kuriem kādreiz tika izrādītas rūpes, mīļums un patiesas jūtas. Pavisam trausla un nemanāma ir robeža starp mīlestību un naidu līdz nāvei. Naida ceļš ir mokošs, izpaužas kā pazemošana, fiziska vardarbība, arī emocionāla vardarbība. Abi vardarbības veidi sāp. Nav arī nekādu šķēršļu, lai izpildītu pasūtījuma slepkavību, bailēs nenotrīc roka nošaut svešu cilvēku. Vai par darbu, izdzēst cilvēka dzīvību, saņemtā nauda tiek tērēta ar baudu un prieku? Gribas jautāt – vai nemoka murgi, jautājumi par šī cilvēka dzīvi, vai sirds nesāp par pastrādāto cietsirdību un lielāko ļaunumu. Skumji, ka cilvēkam nav gandrīz nekādas vērtības. Tik nemanāmi var izpaust vardarbību, tik viegli var nogalināt kādu. Var aizbēgt, slēpties un netikt sodītam un tā vienkārši var nejust neko.
Tāpēc sargāsim cits citu, sargāsim cilvēkus, kas mums ir dārgi! Neļausim mocīties un ciest vardarbību, būsim redzīgi sniegsim palīdzību un glābsim! Būsim kopā ar saviem mīļajiem tuviniekiem – kopīgi priecāsimies, gādāsim, rūpēsimies, radīsim laimi un vairīsimies būt vardarbīgi paši! No šīm šausminošajām lietām neesam mēs pasargāti neviens un nav vienotas formulas, kā sargāt pašam sevi.
Vienkārši būsim labi paši, un tad ļaunumam nebūs iemesla.
