Aina Ezeriņa: “Man patīk mans darbs, jo citādi nevarētu strādāt”.
Aina Ezeriņa: “Man patīk mans darbs, jo citādi nevarētu strādāt”.
Vai tas ir maz – saprast cilvēkus un spēt tiem palīdzēt? Vai tas ir maz – nežēlot savu laiku labam darbam? Es domāju, ka tas ir daudz. Tā raksta Kristīne Vancāne, iesakot Alūksnes vidusskolas skolotāju Ainu Ezeriņu “Latvijas lepnumam”. Tiekoties ar skolotāju, mēģināju atklāt, kāpēc viņa daudziem jauniešiem ir mīļākā skolotāja.
Vai tā ir, ka spējat vienmēr uzklausīt un iedziļināties, dot padomu un palīdzēt?
Ir dažādi. Protams, cenšos darīt to labāko, bet ne katrreiz tā izdodas. Bijušas situācijas, kad jaunieši ir izrunājuši savu sāpi un kopējiem spēkiem esam tikuši pāri grūtībām, tomēr ne vienmēr var palīdzēt. Gadās arī konfliktsituācijas, jo viss nebūt nav tik vienkārši.
Droši vien vairumā gadījumu problēmas ir saistītas ar ģimeni, draugiem vai mācībām. Kuras ir vieglāk atrisināt?
Parasti visas šīs problēmas ir saistītas. Skolā kā spogulī redzam visu, kas notiek ģimenēs. Protams, mācīšanos vai nemācīšanos ietekmē katra centība un čaklums, bet noteikti ietekmē situācija ģimenē. To stundā uzreiz var redzēt, jaunieši nespēj strādāt vai arī vēlas sev pievērst uzmanību. Mūsu skolā ir daudz bērnu, kuriem trūkst uzmanības. Viņu vecāki ļoti daudz strādā vai pat ir izbraukuši darbā uz ārzemēm. Skolēni ir kopā ar vecvecākiem vai arī vieni jau kopš mazām dienām. Viņi aug un veidojas pašplūsmā, turklāt vidusskolas vecumā ir jau par vēlu ietekmēt un mainīt viņu raksturu. Lai arī cik aizņemti būtu pieaugušie, jārēķinās – cik viņi ieguldīs bērnos, tādi viņi būs nākotnē.
Kādas sekas redzat jau šobrīd?
Vērojama liela visatļautība. Trūkst vecāku pamudinājuma lietderīgi izmantot brīvo laiku – apmeklēt pulciņu vai sporta nodarbības. Ja jaunieši ir nodarbināti, tad ir mazāk iespēju un arī vēlmju lietot alkoholu, bezmērķīgi klaiņot un demolēt.
Viss liecina, ka skolotājiem strādāt kļūst arvien grūtāk. Turklāt atalgojums nebūt nav tāds, kas mudinātu izvēlēties šo profesiju. Kāpēc esat skolotāja?
Man patīk mans darbs, jo citādi nevarētu strādāt. Turklāt man ir ne tikai stundu darbs, bet arī iesaistāmies projektos. Tas nozīmē, ka varu radoši un dažādi sevi izpaust. Protams, ar laiku veidojas arī rutīna, tomēr katru mācību stundu veidoju citādu gan bioloģijā, gan angļu valodā. Abos mācību priekšmetos ir daudz jāmācās papildus, jāseko līdzi izmaiņām un jaunumiem. Mainās arī pieeja mācību procesam, stundu pasniegšanas veids, tāpēc visu laiku esmu procesā, mainoties līdzi prasībām. Protams, vajadzētu arī atbilstoši novērtēt skolotāja darbu. Tas būtu tikai normāli, bet mūsu sabiedrībā diemžēl tā nav.
Bieži dzirdēts, ka sevišķi angļu valodas skolotāji izmanto iespēju atrast citu – labāk apmaksātu – darbu.
Jā, angļu valodas skolotāji Rīgā cenšas atrast darbu citur. Alūksnē tādu iespēju ir maz. Esmu arī audzinātāja 8.b klasei, ar tās audzēkņiem esmu kopā kopš 5.klases, tāpēc ir interesanti vērot, kā viņi mainās. Tā ir pirmā audzināmā klase šajā skolā, tāpēc sevišķi mīļa. Tāda tā vienmēr paliks, lai gan katram buciņam ir arī savs radziņš. Reizēm karsti strīdamies, bet bērni ir ļoti labi. Tiesa, vēlētos, lai viņi būtu čaklāki un labāk mācītos. Savukārt jaunieši laikam gribētu, lai viss nokristu no gaisa.
Ko un cik daudz var ietekmēt klases audzinātāja? Ir jūtams klases kolektīvs vai katrs ir par sevi?
Tagad varu teikt, ka viņi ir diezgan saliedēti, salīdzinot ar iepriekšējiem mācību gadiem.
“Bijušas situācijas, kad kopējiem spēkiem esam tikuši pāri grūtībām, tomēr ne vienmēr var palīdzēt.”
Diemžēl klases sastāvs nemitīgi mainās, jo kāds paliek otru gadu tajā pašā klasē, kāds atnāk pie mums no ģimnāzijas vai citas skolas. Protams, vairāki ir kopā jau trīs gadus. Uz Ziemassvētku pasākumu pirmo riezi atnāca pilnīgi visi. Bija tik patīkama sajūta, ka beidzot esam kopā. Ir noteikti jābūt kopā arī ārpus skolas, tāpēc dodamies ekskursijās, rīkojam dažādus pasākumus. Tad vairāk uzzinām cits par citu pilnīgi no citas puses.
Kādi jautājumi vai diskusijas tiek risināti audzināšanas stundās?
Šajā un nākamajā mācību gadā vairāk runāsim par profesijas izvēli, lai jauniešiem būtu vieglāk izlemt, ko darīt pēc pamatskolas beigšanas. Daži jau zina, par ko vēlas kļūt. Tie ir laimīgi bērni. Esmu ievērojusi, ka sevišķi liela ir vēlme pārrunāt tēmas, kas skar dvēseli. Viņi labprāt diskutē un izsaka savas domas, piemēram, iztēlojoties ceļojumu uz tālu salu. Ilgi nerima sarunas par to, kā tur varētu būt un ko ņemt līdzi. Ļoti patika psiholoģiskā stunda, kurā varēja noskaidrot, kā strādāt ar sevi, koncentrēties. Aizraujoša likās arī saruna par varonību. Lielākie palaidņi izteica domas, ko viņi varētu darīt ikdienā, parādot varonību. Mazu varoņdarbu var veikt katrs, palīdzot vājākam vai nelaimē nokļuvušam.
Vai jauniešu uzskati par patiesām vērtībām ir būtiski mainījušies salīdzinājumā ar laiku, kad bijāt skolniece?
Kā kuram jaunietim. Dažam tie ir ļoti stingri, bet vairumā gadījumu viņi jūtas par daudz brīvi. Var atļauties daudz vairāk nekā tad, kad es mācījos. Tā saka vienmēr, tomēr agrāk nevarēja tik brīvi lietot alkoholiskus dzērienus, smēķēt un klīst pa ielām. Turklāt to dara arvien agrākā vecumā, kā arī meitenes.
Kāpēc tā notiek? Nevienam jaunietim nevar būt tieksme sākt dzer alkoholu vai smēķēt. Tātad sākumā ir vēlme būt tādam kā visi vai arī vajadzība apliecināt sevi.
Mēs par to runājām. Rādīju fotogrāfijas, kurās redzamas sievietes pēc alkohola lietošanas un smēķēšanas. Jaunieši smejas, jo netic, ka varētu tādi kļūt. Bet būs! Kāpēc viņi izvēlas to darīt? Tāpēc, ka nav, ko darīt brīvajā laikā. Pulksten 14.00 pārnāk no skolas. Ja nav iesaistīts pulciņos vai sporta treniņos, alternatīva ir izklaide kopā ar draugiem, kas saistīta ar alkohola lietošanu. Protams, paraugs ir televīzijā redzētā izklaide un vardarbība bez robežām.
Tātad cēlonis ir vecāku klātbūtnes, līdzdalības, kā arī paaudžu saiknes trūkums. Retā ģimenē kopā dzīvo vecvecāki, vecāki un bērni.
Pamatproblēma ir valstī. Kāpēc tad vecākiem ir jāstrādā divos darbos, lai pietiekami nopelnītu, vai arī jābrauc uz Īriju? Nauda ir vajadzīga, lai bērni varētu mācīties skolā. Tāpēc nevar vecākus nosodīt. Skolā ir pulciņi, iesaistāmies projektos, tātad skolēni redz, ka var arī citādi pavadīt brīvo laiku. Tiesa, skolotāju iespējas ir ierobežotas, jo tāpat kā visiem mums ir gara darba diena.
Pastāstiet par projektiem! Cik to īstenošanā ir skolotājas iniciatīvas un cik skolēnu līdzdalības?
Uz pusēm, tomēr atbildība par projektu īstenošanu, protams, gulstas uz skolotāja pleciem. Pērn piedalījāmies interneta bloga izveidē, kurā bija iekļautas aktivitātes, kas saistītas ar vides sakopšanu. Tagad ir atbalstīts starptautisks projekts “Tolerances mācīšana vienotā Eiropā”, kurā skola ir iesaistījusies. Pavisam drīz pie mums būs ciemiņi no Lietuvas, Rumānijas, Itālijas un Zviedrijas, kuru uzņemšanai gatavojamies. Šī projekta aktivitātēs būs nepieciešamas angļu valodas zināšanas. Turpinām vākt baterijas un arī makulatūru, jo tādu vēlmi izteica Alūksnes iedzīvotāji. Makulatūru var nodot darbdienās skolas garāžā.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds – Aina Ezeriņa.
Nodarbošanās – bioloģijas un angļu valodas skolotāja, klases audzinātāja.
Izglītība – augstākā, pabeigta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte un Liepājas Pedagoģiskā akadēmija.
Ģimenes stāvoklis – precējusies, ir 3 bērni.
Vaļasprieks – ceļošana, darbs dārzā.
Dzīves atziņa – Jāatmet cerība, ka jūra jebkad norims, un jāmācās burāt stiprā vējā.
