Nesen manas draudzenes ģimenē piedzimusi meitiņa. Sajutu vēlmi braukt mazulīti apciemot, taču mani aizkavēja atmiņas.Rīko atceres pasākumu.
Nesen manas draudzenes ģimenē piedzimusi meitiņa. Sajutu vēlmi braukt mazulīti apciemot, taču mani aizkavēja atmiņas. Atceros, kā biju nobijusies, kad šis notikums bija tikko noticis ar mani. Toreiz biju neizpratnē, vai spēšu būt laba māte. Man bija nepieciešams laiks, lai aprastu ar jauno situāciju, tāpēc arī šoreiz plānoto apmeklējumu atcēlu uz vēlāku laiku.
Apbrīnoju tās ģimenes, kuras audzina vairākus bērnus. Bet vai mēs, plānojot bērnus, saprotam, cik liela ir mūsu – vecāku – atbildība? Bērnu audzināšana nav tikai iemācīt bērniņu iet uz podiņa vai pateikt “lūdzu” un “paldies”. Mums jāatceras, ka pirmais, kas jānodrošina bērnam, ir spēja sajusties labi vidē, kurā viņš uzturas un pavada ikdienu. Iespējams, ka daudzi man nepiekritīs, ka bērnam ir vajadzīga liela māja, plašs dārzs, kur rotaļāties vasarā, labs, kvalitatīvs apģērbs. Kādam varbūt liekas, ka mazuļiem pietiek ar smaidošiem un laimīgiem vecākiem, kas dzīvo mājā ar cauru jumtu un vairākus kilometrus iet kājām uz tuvāko veikalu. Var jau būt, ka materiālā puse laimei nav tā svarīgākā. Neesmu pret daudzbērnu ģimenēm. Es esmu pret vecākiem, kuri sēž bez darba un bezatbildīgi pieņem lēmumus ģimenes plānošanā. Mums bērniem jāvar sagādāt lietas, kas ir pamatā kvalitatīvai dzīvei. Kas ir kvalitatīva dzīve? Manuprāt, sajūta, ka tu vari būt tāds, kāds gribi būt. Paēdis, apģērbies, ziemā sasildījies, bet vasarā atpūties.
