Apē, Avotu ielā, dzīvo pensionāre Velta Heninga. Viņa no vīra mantojusi pusi mājas, kur divās istabās dzīvo kopā ar pieņemtu meitu un mazdēlu.
Apē, Avotu ielā, dzīvo pensionāre Velta Heninga. Viņa no vīra mantojusi pusi mājas, kur divās istabās dzīvo kopā ar pieņemtu meitu un mazdēlu. Kāpēc Velta ieteikta “Latvijas lepnumam”, to nezina pateikt ne viņa pati, ne aptaujātie apenieši.
Iespējams, ka tā ir viņas apbrīnojamā spēja pārvarēt grūtības un sāpes, dāvājot sirds siltumu ne tikai tuviniekiem, bet arī uzņemoties rūpes par trim meitenēm, kurām nav vecāku.
Ja Veltas dzīve būtu attēlota filmā, droši vien daudzi teiktu, ka tā ir pārspīlēta. Grūti ticēt, ka likteņa triecieni seko šķietami nebeidzamā virknē, atstājot vien īsus atelpas un prieka brīžus starp tiem. “Ja tevi septiņas reizes gāž zemē, tad celies astoņas reizes augšā,” vēsta tautas gudrība. Tieši tā ir darījusi sieviete, rādot citiem savu smaidu, nevis asaras. V.Heninga secina, ka katram cilvēkam ir savs liktenis. “Ja būtu ļauna, varētu teikt, ka tas ir Dieva sods. Bet esmu piedevusi pat pāri darītājiem. Ne pret vienu neturu naidu,” saka viņa.
Bērnībā zaudē tēvu
Veltas dzimtā puse ir Ziemeri. Tur vecākiem bija saimniecība meža vidū – “Silenieki”. Meitenei bija astoņi gadi, jaunākajai māsai – tikai gads, vidējai māsai – četri gadi, kad viņas zaudēja tēvu – Jāni Pētersonu. Viņš bija aizsargs. “Māte teica, ka 1941.gada 7.jūlijā tēvu izsauca uz Ziemeriem. Turp viņš devies kopā ar Ozoliņu, kas dzīvoja kaimiņos, bet mājās tas atgriezies viens. Stāstījis, ka līdz Ziemeru muižai nemaz nav tikuši. Pie Kaivandes krustojuma abi esot sagaidīti un vesti uz mežu. Likts iet pa priekšu un šauts. Tēvs nošauts, bet Ozoliņam izdevies aizbēgt,” atklāj Velta. Pēc tam māte ar meitu gājušas skatīties vietu, kur pie eglītes kritis tēvs.
J.Pētersons apglabāts Alūksnes garnizona kapos. Viņu piemin, kad atceras Prinduļu kaujā kritušos ziemeriešus, lai gan kaujās nav piedalījies. Vēl tagad neviens nezina, kas un kāpēc nošāva Veltas tēvu.
Māti nobada bullis
Padomju varas gados vajadzēja atstāt māju un saimniecību, jo māte viena nespēja tik daudz nopelnīt, lai samaksātu lielos nodokļus. 1951.gadā viņa kopā ar meitām pārcēlās uz Jaunlaiceni un iestājās kolhozā. Tur dabūja darbu fermā un dzīvokli “Lugužu” mājā. Taču tikai divus gadus viņa tur paguva nostrādāt.
Fermā bija piecus gadus vecs bullis. Māte to veda uz ganībām, bet riņķis buļļa degunā bija pārlūzis. Kāda garāmgājēja bija pamanījusi, ka bullis bada viņu, un sauca palīgā. “Ātrumā paķēru lāpstu. Kad pieskrēju, bullis bija notriecis mammu zemē un uzkāpis uz krūtīm. Es vairākas reizes iesitu bullim ar lāpstu, un tas atkāpās. Kaimiņš atskrēja palīgā. Viņš bija paņēmis pamatīgu koku, tomēr neko nevarējām iesākt, lai dabūtu bulli kūtī,” atceras V.Heninga. Veltas māsa nesa raušu spaini, lai ar to mēģinātu virzīt bulli uz kūti. Mamma ieteica, lai ķēdi apliek ragiem. “Atjēdzos, kad bullis kāpa māsai pāri. Tas bija meties arī man virsū, tomēr savainojis tikai kāju. Kad piecēlos, glābos lecot pāri sētai,” atceras sieviete. Tad atbrauca kolhoza priekšsēdētājs un vīri ar bisi. Viņi zināja, ka bulli viegli savaldīt, ja apsien striķi olām. Viens bulli ved. Ja tas metas virsū, otrs parauj no aizmugures aiz olām.
Viss būtu beidzies labi, bet māte bija smagi savainota. Viņu aizveda uz Smiltenes slimnīcu. Otrā rītā zvanīja, ka mirusi. “Man neļāva palikt pie viņas. Toreiz biju jauna un paklausīju, bet tagad saprotu – neviens mani nekur neaizdzītu,” spriež V.Heninga.
Vīru notriec automašīna
Veltas darba stāžs ir 36 gadi. Fermā kopusi teļus un slaukusi govis, Alūksnes būvkantora Apes iecirknī bijusi krāvēja, meliorācijas objektos likusi drenas, strādājusi “Abula” iecirknī, bijusi pastniece un apkopēja. “Viegla darba man nekad nav bijis, jo nebija izglītības,” atzīst viņa.
Kad iepazinās ar Juri Heningu, apprecējās. Pēc diviem gadiem piedzima dēls Ainis. Likās, ka dzīve ieiet normālās sliedēs, tomēr kļūdījās. 1978. gada 25.jūnijā ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā Veltas vīrs. Viņš ar sievas pusbrāli gāja makšķerēt uz Ādamu, bet ceļa līkumā lielā ātrumā braucoša automašīna viņu notrieca. “Vīram tā sadragāja kāju, ka gaļas gabali bijuši uz mašīnas bufera. Viņu nogādāja Apes slimnīcā, bet vakarā man paziņoja, ka viņš ir miris. Kā man stāstīja slimnīcā, viņš nav saņēmis medicīnisko palīdzību uzreiz, tāpēc noasiņojis. Tāds nāves cēlonis minēts miršanas apliecībā,” secina V.Heninga.
Dēls saslimst un mirst
Kad kopā ar vīru Velta ar velēnām stiprināja meliorācijas grāvjus, lika drenas, mazo dēlu viņi atstāja auklei. “Dēls bija kritis un izmežģījis rociņu. Pēc divām nedēļām viņš vairs ne ēda, ne dzēra. Aizvedu uz Rīgas slimnīcu. Tur uzreiz pateica, ka bērnam ir cukurslimība. Kopš tā laika man trīs reizes dienā vajadzēja injicēt Ainim zāles,” stāsta viņa. Ar cukurslimību dēls saslima, kad viņam bija tikai divi gadi un desmit mēneši. Turklāt skolas gados viņš vēl slimoja ar meningītu. Sešas diennaktis gulēja bezsamaņā, un māte nezināja, vai viņas zēns izdzīvos. Pēc tam ārsti ieteica Ainim gadu neapmeklēt skolu.
Visādi ir bijis. Bieži vajadzēja ņemt mazo līdzi uz meliorācijas objektiem citos rajonos. Tad kolēģes palīdzēja uzmanīt, lai puisēnam neiekož čūska vai nenotiek cita nelaime. Kad paaugās, tēvs ņēma viņu pie sevis traktorā. Tā zēns ātri apguva tā vadību, lai gan vēl nemācījās pat 1.klasē. “Dēlam patika tehnika. Viņš prata to saremontēt arī tad, kad 20 gadu vecumā zaudēja redzi. Ar tausti atpazina visas skrūves. Bija nodarbošanās, turklāt varēja nedaudz nopelnīt, jo invaliditātes pensija bija ļoti maza,” atceras māte.
Pieņem trīs meitas
“Mēs ar Aini lūdzām Dievu, lai mums būtu arī kāda meitene. Dēls vēlējās draudzeni, ar ko parunāt, jo es katru dienu biju darbā. Domāju, tā viņam būs vieglāk. Turklāt man ir žēl bērnu, kuriem nav vecāku,” saka V.Heninga. Pirmo viņa atveda Sarmīti no pansionāta “Ziedkalni” Jelgavas rajonā, kur dzīvo garīgi atpalikuši jaunieši. Meitenei bija 17 gadu. Pēc kāda laika Sarmīte iepazinusies ar puisi no Alūksnes, sadomājusi ar viņu precēties un veidot savu dzīvi. Velta sarīkoja viņai kāzas. Sameklēja vedējus un izcepa lielu torti. Tomēr jaunā pāra kopdzīve nebija ilga, abi izšķīrās. Pirms gada Sarmīte zvanījusi un stāstījusi, ka dzīvo Rīgā un viņai klājas labi.
Ilgāku laiku pie Veltas ciemojusies arī Vita no “Ziedkalniem”. Tad pie viņas jau dzīvoja Sandra, kura joprojām ir meitas vietā. Vita bieži zvana, raksta vēstules. Lai gan V.Heninga nav uzņēmusies aizbildnību, Sandra viņu sauc par mammu. Meitene jūtas kā savā ģimenē, jo kopš 8.klases beigšanas Liepnas internātpamatskolā Veltas māja ir viņas māja. Sandra atradusi labu draugu, ar kuru kopā audzina dēlu Madaru. Protams, Veltai puisēns ir sevišķi mīļš.
V.Heninga nav sakrājusi ne mantu, ne naudu. Ja būtu kā dziesmā un asaras pārvērstos pērlēs, tad gan mazā mājvieta būtu dārgumu pārpilna. Bet sirds nav galdauts – katram priekšā neizklāsi. Atvadoties viņa tik silti apkampj, ka bez vārdiem ir skaidrs – Veltas sirdī mīt mīlestība, tāpēc bēdas un ciešanas nevar viņu salauzt. Kur ir rūpes par citiem, tur nav izmisuma. Mīlestība piešķir jēgu dzīvei.
