Palaikam sabiedrību saviļņo diskusijas, kas liek aizdomāties par bērnu tiesībām un visatļautību, nesodāmību un skolotāju neaizsargātību.
Palaikam sabiedrību saviļņo diskusijas, kas liek aizdomāties par bērnu tiesībām un visatļautību, nesodāmību un skolotāju neaizsargātību.
Ar Triju Zvaigžņu ordeņa III pakāpes Goda zīmi apbalvotā Emma Valija Šļukuma 34 gadus bijusi skolotāja un direktore. Viņa secina, ka sevišķi lauku skolā pedagogu nepārtraukti pēta kā rentgena kabinetā: kolēģi, skolēni, vecāki un pagasta iedzīvotāji.
– Vai nereti viedokli par skolotāju, viņa rīcību neietekmē stereotipi? Cik pamatoti tie ir un vai skolotāju vajadzētu ielikt tādā kā Prokrusta gultā?
– Stereotipiem nevajadzētu būt, bet tie ir. Savulaik esmu izbraukājusi visu bijušo Padomju Savienību. Neviens nekad nav jautājis, par ko strādāju. Citiem jautāja, tāpēc mani tas ieinteresēja. Man skaidroja, vai tad pati nejūtot, ka, tiklīdz atveru muti, tā jau ir skaidrs – skolotāja. Varbūt tā ir tieksme pamācīt, kas uzreiz atšifrē. Turklāt skolotājs prot runāt un dara to paceltu, nevis nodurtu galvu.
Protams, visi nav vienādi. Ir arī kautrīgi, kuriem grūti pārvarēt iekšējas bailes stāvēt klases priekšā. Bērni to jūt, un tieši šos skolotājus cenšas provocēt. Man bija saruna ar bērniem par to. Kādreiz Trapenes kolhozā bija liela vistu ferma. Tur varēja redzēt, kā sugas māsas noknābj vienu vistu. Ja tā atļauj sev ieknābt vienai, tad virsū metas viss bars.
Jautāju skolēniem, kāpēc tā notiek. Vai varētu būt, ka visas reizē sadusmojušās? Tika apspriesti dažādi varianti, līdz viena meitene pateica – viņa neprata sevi aizstāvēt. Diemžēl līdzīgā situācijā var nonākt skolotājs. Tiesa, es nekad neesmu varējusi pat iedomāties, ka ar mani varētu notikt kas tāds.
– Līdz ar informācijas tehnoloģiju attīstību un daudzveidīgām iespējām skolotāja darbs kļūst sarežģītāks. Acīmredzot gan vecākiem, gan skolotājiem trūkst laika bērnu audzināšanai. Vai skolotāja darbs ir kļuvis sarežģītāks?
– Tā varētu teikt, jo tagad katrs var teikt par skolotāju visu, ko vēlas. Nevienam mute nav aizlīmēta. Pieaugušie var regulēt savas izjūtas un izteikumus, bet bērni to neprot vai arī nemaz nevēlas.
Tad jāatceras mana mīļā drauga Grestes atziņa – noskaiti līdz desmit un tikai tad ver klases durvis. Desmit nokavētas minūtes ārpusē būs daudz vērtīgākas nekā nevajadzīgs sasprindzinājums klasē.
– Var taču gadīties, ka līdz desmit ir jāskaita klasē, kad skolēni izved no pacietības. Skolotājs ir tikai cilvēks, tāpēc iespējams, ka viņa spontāna reakcija seko uzreiz.
– Nevienam nevar pateikt priekšā, kā būtu jārīkojas. Es varbūt teikšu – dari tā, bet viņam tas iznāks šķērsām. Tas ir jājūt, kā labāk reaģēt. To nosaka katra cilvēka inteliģence. Nevar kliegt un vaimanāt, jo varbūt tieši tādu rīcību cerējuši panākt jaunieši. Skolotājam sāp, tāpat kā viņiem nereti sāp, lai gan skolotājs tur varbūt nemaz nav vainojams.
Ja provocējošu rīcību uztver ar smaidu un humoru, tad viss pavēršas citādi. Esmu pat izteikusi apbrīnu: kā jūs tā izdomājāt, es tā nevarētu.
– Vai pašai ir bijušas situācijas, kad jāapstājas un jānoskaita līdz desmit?
– Jā, noteikti! Īpaši pirmajos darba gados. Es taču jau 20 gadu vecumā iegāju klasē, turklāt bez pedagoģiskām zināšanām. Tas bija kara laiks! Reiz darbmācības stundas laikā puikas izsvieda no klases pieredzējušu skolotāju. Viņa aicināja mani palīdzēt. Bija vien jāiet, lai gan apzinājos savu jaunību un arī glupumu. Neatceros, ko teicu, bet klase nomierinājās.
Kad biju internāta audzinātāja, daži puikas bija nolēmuši mani pabiedēt. Divi uzgājuši bēniņos un ielikuši mutē baterijas, kas spīd. Trešais aicina mani skatīties, ka tur spokojoties. Viņi, protams, domāja, ka kāpšu uz bēniņiem. Atbildēju, ka spokiem tur būs labi tukšā telpā, un ar to tas beidzās.
– Tā ir intuīcija, kas palīdz atklāt skolēnu nodomus, vai arī īpašs talants?
– Skolotājam ir vajadzīgs talants. Bez tā var strādāt kultūras namā, ja ir organizatora dotības pulcēt ap sevi talantīgus cilvēkus. Viņi var administrēt, bet skolotājs to nevar.
Ja redzi, ka bērni stundā ir noguruši, tad nepalīdzēs nekāda pedagoģiskā metode. Labāk pateikt kādu humoru. O! Feini! Pēc tam var turpināt stundas darbu.
– Vārdos visi atzīst, ka pret skolotāju ir jābūt cieņai. Tomēr pārāk bieži ne tikai bērnu, bet arī pieaugušo rīcība par to neliecina.
– Vai ģimenēs ir cieņa? Veikalos sevišķi labi var redzēt, kā mazs bērns pieprasa – man vajag, es gribu… Lai tikai pamēģina neizdabāt viņa vēlmēm! Vai skolā tas kļūs citāds? Turklāt bērnus ietekmē filmas, kur redz tikai kliegšanu, šaušanu un sišanu. Tomēr tieši tāpēc skolotājam ir jāspēj vērtēt, ko ir vai nav devusi viņa mācību stunda. Pretējā gadījumā varētu sasaukt visus bērnus klubā un lasīt lekcijas.
Diemžēl mācību process nav tik vienkāršs, tāpēc skolēni ir jādala ne tikai klasēs pēc vecuma, bet arī grupās pēc spējām. Nepieciešama skolotāja atbildība par savu darbu.
– Vai skolēni pēc savas būtības atšķiras agrāk un tagad?
– Noteikti nē! Tiesa, tagad daudz informācijas saņem vienai dienai. Ieslēdz datoru un izlasa, bet drīz vien aizmirst. Trūkst nopietna darba, tāpēc daudzi neprot izteikt savas domas, vērtējumu pat vienā teikumā. Tas tā notiek tāpēc, ka skolā mācību vielas apguvi pārbauda gandrīz tikai rakstiski.
– Toties rupjības viņi prot pateikt gan skolotājiem, gan vienaudžiem un citiem pieaugušajiem.
– Ja nebūs kopēju centienu vērsties pret šādu uzvedību, tad visatļautība turpinās zelt un plaukt. Kad vecāki pasaka – skolotājs ir muļķis, tad velti skolā censties runāt par cieņu. Pati dzirdēju, kā mazs puika mammai saka – mēs ar brāli rīt atlaidīsim bērnudārza audzinātāju. Kur tāda doma radusies? Tā teicis tētis. Par ko? Audzinātāja likusi vilkt mēteli, kad iet laukā.
Noteikti visai drīz pienāks diena, kad mazais resgalis neklausīs arī vecākus. Viņš ir sapratis, ka jebkuram var uzspļaut. Turklāt viņam nekas tāpēc nedraud.
– Konflikts ar audzēkņiem var rasties arī labam skolotājam. Vai tā risināšanā būtu jāiejaucas bērnu tiesību aizstāvjiem? Līdz šim nav dzirdēts, ka Izglītības un zinātnes ministrija vai cita instance aizstāvētu skolotājus.
– Jā, tā ir, tāpēc nereti skolotāji secina, ka nav vērts bojāt nervus. Viņi var atrast citu darbu, kur tos ciena, turklāt nopelnīt vairāk. Dažs jau gan brīnās, ka skolotājam par 40 minūšu mācību stundu tik daudz maksā. Viņiem vajadzētu pamēģināt sagatavot mācību stundu tā, lai apmēram 20 personībām klasē tā liktos saistoša. Tas prasa ne tikai zināšanas mācību priekšmetā, bet arī pamatīgu darbu iepriekš.
Ja skolotājam dienā ir jāvada septiņas stundas, tad viņam ir jāhalturē. Normāli ir četras piecas stundas.
– Sen atzīts, ka Latvijā prioritāte ir izglītība. Tātad tās prestižam vajadzētu būt augstam. Tomēr skolās ir tūkstošiem nesekmīgu skolēnu. Vai viņus neuztrauc iespēja palikt bez darba?
– Manuprāt, tagad izglītības prestižs tomēr ir augstāks. Padomju varas gados tie, kuriem nepatika mācīties, darbu atrada viegli. Tagad nereti to nevar pat ar augstāko izglītību.
Ja normāli attīstīti skolēni saņem nesekmīgas atzīmes, tas liecina, ka vecākiem viņu sekmes ir vienaldzīgas. Lai arī ko teiktu vārdos, viņi to jūt.
Tiesa, liela nozīme ir arī skolotāja prasībām. Zinu pedagogu, kas saka – pastrādāsim pēc stundām, ja audzēknis nav apguvis uzdoto. Kolēģi bija pat pārsteigti, ka viņa mācītajā priekšmetā visi sekmīgi, pat labi nokārtoja eksāmenu, beidzot pamatskolu.
Mani vairāk uztrauc, ka no pagasta jaunieši aizbrauc uz Rīgu, uz lielākām pilsētām studēt un vairs neatgriežas. Domās pārskatu mājas Trapenē un secinu, ka pēc vairākiem gadu desmitiem daudzas būs tukšas. Paliek tie, kuri nevar vai nevēlas studēt. Turklāt arī viņi dodas strādāt uz Rīgu, jo te trūkst darba vietu.
