2.turpinājums. Tad Baiba viņai nolika priekšā kaudzi preses izdevumu ar iepazīšanās sludinājumiem, bet, lai izvēlētos vienu, bija vajadzīga vēl nedēļa… Ko rakstīt, kā rakstīt, ja par to otru cilvēku neko nezini?
(2.turpinājums)
Tad Baiba viņai nolika priekšā kaudzi preses izdevumu ar iepazīšanās sludinājumiem, bet, lai izvēlētos vienu, bija vajadzīga vēl nedēļa…
Ko rakstīt, kā rakstīt, ja par to otru cilvēku neko nezini?
Un tomēr vēstule tapa. Visai atklāta un patiesa. Par to, kur viņa strādā, kā dzīvo, ko jūt un ko vēlas… Nosūtīja arī prasīto fotokartīti.
Atbilde ilgi nenāca. Līdz kādā dienā veikalā pie kases nostājās vīrietis un paziņoja, ka viņš ir tas, kam Līga rakstījusi vēstuli, un kā pierādījumu no azotes izvilka sūtīto foto.
Tobrīd Līgai nebija laika, tāpēc, atvainojusies, ka laiks parunāties būs tikai pēc darba beigām, viņa pievērsās nākamajam pircējam. Strādāšana gan diez kā nevedās, jo prātā bija vīrietis, kurš no pirmā acumirkļa neizraisīja tūlītējas simpātijas. Kaut kur dziļi zem pieres un biezajām uzacīm paslēptais acu skatiens šķita neizprotams un pat nepatīkams. Redzot šādu tipu kādā kriminālfilmā, Līga viņu klasificētu noziedznieku grupā…
Mierinot sevi ar domu, ka tas jau tikai tāds acumirkļa iespaids, viņa prātoja, kā labāk rīkoties vakarā. Šādam pavērsienam Līga nebija gatava. Tomēr skaidrs bija viens – pēc darba aizlavīties no veikala slepus arī nav jēgas. Viņš jau tāpat atradīs, ja jau to paveica šoreiz…
Elmārs viņu gaidīja uz soliņa pie veikala. Laukā rasināja smalks lietus, tāpēc Līga piedāvāja patverties tuvākajā kafejnīcā. Vīrietis gan skaidri pateica, ka vēloties doties mājās pie Līgas, – kafejnīcai viņam neesot naudas, tomēr Līga iebilda, ka viņas kapitāls esot tieši tik liels, lai iznāktu divām kafijas krūzītēm.
Saruna gan bija vairāk vienpusīga – Elmārs stāstīja par visu, ko viņš prot darīt, un šķita, viņš prot visu. Vai tas varētu nozīmēt, ka neko tā pa īstam un līdz galam?
Taujāts par iepriekšējo dzīvi, viņš pažēlojās par divām šķirtajām sievām, kuras bijušas slinkas un negodīgas un nepratušas novērtēt viņu, par dēliem, kuri nemācās un tā arī muļķi paliks.
Jo ilgāk Līga klausījās, jo labāk saprata, ka šo vīrieti viņa vairs nevēlas satikt. Pirmais mēģinājums atvadīties beidzās ar Elmāra jautājumu: “Es laikam tev nepatīku?”
Uz Līgas klusēšanu viņš reaģēja ar jauniem pašslavinājuma plūdiem, kuros solījās būt grīdas tepiķīša vietā, lai tikai viņa piekrīt turpmākai abu dzīvošanai kopā.
Sapratusi, ka ir pēdējais laiks atvadīties, Līga steidzīgi atstāja kafejnīcu. Elmārs gan cēlās, lai steigtos pakaļ, bet laikam jau Līgas stingrais skatiens viņu atturēja.
Kādu brīdi viņai šķita, ka Elmārs seko, tomēr tumsā uz ielas neviens nebija redzams.
Tobrīd Līga nenojauta, ka šī sajūta viņu nepametīs vēl ilgi. Un ne tikai šī… Jo Elmārs negribēja saprast.
Vairākas reizes dienā viņš mēdza pirkt kastīti sērkociņu, paciņu lētu cigarešu, maizes puskukulīti, pie viena mēģinot uzsākt sarunu. Ja nepirka neko, tad tāpat, malā stāvot, caur pieri skatījās uz Līgu. Pamazām to bija ievērojuši arī citi veikala darbinieki un reizēm Līgu pavilka uz zoba par neatlaidīgo pielūdzēju.
Reizēm viņa pa logu redzēja, kā Elmārs sēž ārpusē uz soliņa un gaida veikala darba laika beigas. Tad Līga centās iejukt citu darbinieku bariņā un nemanāmi nozust gar ēkas stūri. Vēlāk arī šai situācijai radās risinājums – kāda kolēģe piedāvājās viņu aizvest līdz mājām ar auto.
Tomēr ne vienmēr Līgai izdevās izvairīties no satikšanās ar uzmācīgo pielūdzēju… Satvēris viņu aiz piedurknes, Elmārs lūdzās, izskaidrojās, solījās un reizēm pat draudēja…
Tad Līga meloja, ka steidzas uz treniņu, uz kursiem, auklēt kādu bērnu, un tā vietā no kādas trepju telpas zvanīja savai draudzenei, lai atbrauc viņai pakaļ.
Reiz Līga manīja Elmāru stāvam daudzstāvu māju pagalmā, netālu no viņas dzīvokļa durvīm. Pirms kāda laika rakstītās vēstules atpakaļadresē viņa, par laimi, bija norādījusi vien pastkastes numuru. Tātad – Elmārs bija viņu izsekojis…
Nu svarīgi bija neļaut viņam nokļūt līdz dzīvokļa durvīm.
Turpmākais mēnesis Līgai lika attīstīt visas iespējamās konspiratora spējas, iekļaujot pārģērbšanās un pārvietošanās prasmes, kā arī pēkšņas izmaiņas darba grafikos.
Pat tad, kad viņa bija pārliecinājusies – uz ielas Elmāra nav, Līga nejutās droša. Viņai šķita – tūlīt kāds saņems aiz rokas…
Šķita, šai situācijai risinājuma nebūs. Kāds paziņa no policijas izskaidroja – “ja viņš neko sliktu nav izdarījis, mēs nevaram viņu sodīt. Un kur viņš vispār ir?” Un tad – varbūt no pārguruma, no mūžīgā stresa vai no kāda vīrusa – Līga saslima…
Pēc nepilna mēneša atgriezusies darbā, viņa uzzināja, ka kāda kolēģe papūlējusies Līgas labā – Elmāram pateikusi, ka viņa iecerētā līgava pārcēlusies uz citu pilsētu… Viņš gan vēl kādu laiku esot piestaigājis uz veikalu, bet, Līgu neieraudzījis, gājis prom…
* * *
Savādi, ka tieši šis sludinājums uzrunāja Linardu… Savādi, jo nekā atšķirīga vai īpaša tur nebija – vienkārša sieviete, 55 gadi, vientuļa, saprotoša un meklē savai mājai saimnieku. Un tomēr – kaut kas tur bija. Pasmējies pie sevis – “hm, varbūt Likteņa Pirksts?”, Linards meklēja rakstāmo un papīru ar domu tūlīt uzrakstīt vēstuli un noskaidrot.
Trīs reizes sācis un saburzījis, tad beidzot aizķēris domas pavedienu un glīti pārrakstījis, jau iepriekš pateicies par atbildes vēstuli, viņš piebilda, ka justos gandarīts par atsūtīto foto.
Gaidītā atbilde pienāca pat ļoti ātri – tik ātri, ka Linards vēl nebija izlēmis, vai ir ar mieru vēl kādai mājai būt par saimnieku. Savējā, lai arī krietni noplukusi no ārpuses, bet joprojām silti sakurināma, un vēl pirms trijiem gadiem – Martas lolota mājvieta. Lai arī Marta jau aizsaulē, viņas darbīgo roku veikumu joprojām glabāja mājas sienas.
No atsūtītās fotogrāfijas uz Linardu raudzījās simpātiska sieviete, kura no pirmā acumirkļa viņam šķita savādi pazīstama. Mirkli vēlāk Linards saprata, ka lūkojas uz Martu – tādu, kāda tā bija jaunībā, un nu ar šķelmīgu skatienu atkal smaida viņam pretim.
Turpmākās stundas viņam pagāja, vērīgāk ielūkojoties Liesmas sejā un meklējot tajā atšķirīgo…
Pret vakarpusi Linards bija izprātojis, ka nekādā gadījumā nevēlas šai sievietei sūtīt savu jaunāko, pirms Ziemassvētkiem uzņemto foto, kurā krunkām izvagotais vaigs vērta viņu vēl vecāku par esošajiem sešdesmit gadiem. Nav ko sievieti baidīt ar tādu padzīvojuša pirāta ģīmi!
Tomēr domas par Liesmu tik viegli neatstājās…
Varbūt aiziet pie fotogrāfa un palūgt, lai iztaisa viņam bildi, kurā grumbas nav tik redzamas? Kādu pusprofilu vai bildi ar ēnojumu… Tagad taču visu ko pieprot!
Bet varbūt starp senāk fotografētajām vēl var atrast kādu, kurā viņš izskatās jaunāks?
Nākamā stunda Linardam pagāja izskatot trīs paprāvas kastes ar fotouzņēmumiem, bet – vairākās fotogrāfijās viņš bija kopā ar Martu, citās ar dēlu un dēla ģimeni.
Paceļot no grīdas nejauši izslīdējušo fotouzņēmumu, Linards pat izsaucās: “Re! Šitā derēs!” Bet brīdi vēlāk, uzmanīgāk to papētījis, nopūtās: “Ah, tas jau Modris…” Dēls izskatījās tik līdzīgs viņam jaunībā!
Ha, bet kāpēc gan neaizsūtīt dēla foto? Melots jau nebūs – arī Linardam reiz bijuši četrdesmit! Modrim te balts krekls un grezna šlipse, kura nu karājas Linarda skapī. Tāds vīrišķīgs skatiens un balta zobu rinda…
Izdomājis, ka gluži mežā nebūtu labi aizmeloties, Linards fotogrāfijas otrā pusē uzrakstīja: “Tā liesma, kas iedegusies manā sirdī, spēs atkal izgludināt manu vaigu. Kā toreiz – ap četrdesmit…”
Lai tad nu viss pārējais sievietes iztēlē un prātā…
Vēl pēc kādām dienām saņēmis visai biezu Liesmas vēstuli, Linards vai dejoja aiz prieka – vēstules biezums jau vien liecināja, ka viņam vēl nav iedota “vilka pase”.
Abu sarakste ar saistošiem stāstiem iz dzīves turpinājās gandrīz divus mēnešus, līdz beidzot Liesma izteica vēlēšanos satikt Linardu…
Viņš zināja, ka tas reiz notiks. Tāpēc jau ik vēstulē iepina pa kādam teikumam par grumbām vaigā, kuras tur iezīmē skarbais mākslinieks Dzīve; par atvasaru kaulos, kas reizēm tik ļoti atgādina stīvumu; par iztēles brīnumaino spēku – kas ļauj saskatīt viņpus reālajam. Ar katru nākamo vēstuli Liesma viņam bija kļuvusi tuvāka, un bija brīži, kad Linards nožēloja, ka jau pašā sākumā nav bijis atklāts. Ja nu Liesma nepiedod melus?
Pirms Linards sadūšojās braukt ciemos, viņš Liesmai rakstīja: “Ja autoostā mani nepazīsi, tad tāpēc, ka aiz ilgām pēc Tevis būšu novecojis…”
Linards pazina Liesmu. Citādi viņi nebūtu satikušies.
Sievietes mulsums Linardu nobaidīja. Par spīti tumšsarkanajam rožu pušķim un viņa galantajai uzvedībai, Liesma bija atturīga. Sapratis, ka pats visu ir sabojājis, Linards gatavojās atvadīties, pat nenogaršojis Liesmas gatavotās pusdienas.
Un tomēr – saruna, kas viņus bija saistījusi vēstulēs, turpinājās… Tā palīdzēja nokļūt Liesmas piepilsētas mājiņā, jaukā noskaņā nogaršot visu, ko saimniece bija sarūpējusi mielastam, un lēnām malkot pašgatavoto aveņu vīnu.
Kādā brīdī, kad Linarda mēle bija kļuvusi vaļīgāka un prāts aušīgāks, viņš pajautāja: “Vai man tiks piedots, ka samuļķojos ar to bildi?”
Un viņam par laimi Liesma atbildēja: “Vai tiešām tu domāji, ka es tai noticēju? Es tikai iztēlojos tevi mazliet citādāku…”
Šurp braucot, Linards Kādam Tur, Augšā, bija apsolījis – ja Liesma viņam piedos, viņš pārtrauks pīpēt. Šobrīd to bija tik viegli izdarīt…
* * *
Vai Evas stāsts attiecas uz aklajiem randiņiem, īsti nezinu, bet varbūt – tas ir “pats aklākais”…
Uz kādu no ievietotajiem sludinājumiem Eva atbildēja ar pilnīgi oriģinālu īsziņu – “Uzspēlēsim slēpšanos: Tu mani redzi, es Tevi ne… Jeb Tev labāk padodas meklēt?” un jau pēc mirkļa saņēma atbildi: “Man padodas skriet sunīšus.”
Pāris dienas uzturējusi šo rotaļīgo un par otru galīgi neko nevēstošo saziņas stilu, Eva izlēma pirmā ko pajautāt: “Kas Tu esi un ko Tu dari?” Uz ko atbildē saņēma vien joku: “Es varu būt visur. Man patīk būt ēnai.”
Nākamās dienas pagāja cenšoties ko konkrētu uzzināt par šo noslēpumaino vīrieti, kurš patiešām veiksmīgi spēlēja slēpšanos vārdos un fantāzijās, un kā izskatījās, nemaz nebija ieinteresēts veidot nopietnas attiecības. Sapratusi, ka svešais joprojām nevēlas uzsākt konkrētas sarunas, Eva saskaitās un izdzēsa viņa numuru no tālruņa atmiņas.
Pēc pāris nedēļām telefons atkal atgādināja par noslēpumainā svešinieka esamību, un šoreiz jau ar parakstītām īsziņām – Elgars. Noskaidrojās, ka vīrietis dzīvo tajā pat pilsētā, kur Eva, un vēlētos viņu satikt.
Asprātīgais sarunu stils it kā izaicināja un Eva, daudz nedomājot, piekrita: “Gaidīšu Tevi parkā pie strūklakas.”
Varbūt labi, ka diena nebija lietaina, jo tā vieglāk gaidīt, tomēr – tieši tāpēc parkā Eva nebija vienīgā. Nogaidījusi pusstundu virs norunātā laika, viņa jau gatavojās doties prom, kad telefonā pienāca īsziņa: “Es Tevi redzu, Tu mani ne…”
Pavērojusi garām ejošos un uz soliņiem sēdošos, Eva nemanīja nevienu, kas viņai pievērstu izteiktu uzmanību – vieni lasīja, citi sarunājās. Atbildē nosūtījusi īsziņu: “No satelīta?”, Eva grasījās pamest parku. “Nē, no putna lidojuma. Netici, paskaties!”
Pilnīgi instinktīvi pacēlusi galvu, Eva labi apzinājās – tās ir muļķības. Viņš smejas!
Saskaitusies uz sevi, ka ļāvusies piemuļķot, viņa steidzīgā solī devās mājās. Lai arī domas kavējās pie tālruņa un domas, ka varētu sekot vēl kāda īsziņa vai pat zvans, nekas tāds nenotika…
Sekoja spraiga darba nedēļa, kuras laikā Evai gandrīz vai izdevās aizmirst Elgara neizprotamos jokus, līdz kādā dienā pastkastē viņa atrada baltu aploksni ar fotogrāfijām. Tajās bija redzams, kā viņa, stāvot parkā pie strūklakas, acis piemiegusi raugās debesīs…
Tātad viņš patiešām tanī svētdienā ir bijis parkā. Un, lai arī visai tuvu Evai, viņš tomēr klāt nepienāca…
Kāpēc gan?
Kad vēl pēc nedēļas nolija kārtējā Elgara sūtīto īsziņu lavīna ar aicinājumu šoreiz noteikti satikties, Eva sākumā šaubījās – bija iekšēja sajūta, ka varbūt labāk nevajag – pārāk savādi tas viss…
Un tomēr viņa piekrita – šoreiz kafejnīcā pie stūra galdiņa. TUR viņam nebūs kur noslēpties.
Tomēr norunātajā laikā pie abiem stūra galdiņiem, kā arī pie pāris citiem, sēdēja nelielas kompānijas, no kurām neviens ārēji nereaģēja uz Evas parādīšanos…
Divdesmit minūtes neuzkrītoši vērojusi visus kafejnīcas apmeklētājus, atbīdot iztukšoto kafijas tasi, Eva sev nosolījās vairāk neatsaukties ne uz kādiem Elgara uzmanības pierādījumiem.
Pēc nedēļas savā pastkastē viņa atrada aploksni ar fotogrāfijām, kurās viņa bija redzama ar kafijas tasi pie lūpām, savādi domīgu skatienu, skumīga un aizdomīga.
Tātad tas tomēr ir bijis kāds no kafejnīcā redzētajiem jauniešiem. Tikai kurš?
Fotogrāfijas, kas periodiski parādījās Evas pastkastē, lika saprast, ka Elgars viņu neaizmirst.
Sākumā tas glaimoja, jo puisis par foto modeli bija izvēlējies viņu, un draudzenes Evu apskauda par tādu noslēpumainu pielūdzēju.
Vēlāk radīja bailes. Jo Elgars patiešām viņai sekoja kā ēna – veikalā pie augļu stenda, nākot no darba, stāvot autobusa pieturā…
Kādu laiku Evai šķita, ka Elgars ir tas nevīžīgā izskata puisis ar čirkainu matu ērkuli, un palielu somu uz pleca.
Tad viņa visai bieži netālu no sevis ievēroja kādu citu – kalsnu “bālo zēnu”, kurš pāri citu galvām lūkojās it kā viņas virzienā.
Vai varbūt tas ar ievaskotajiem salmu krāsas matiem un apaļajām brillītēm?
Mēģināt tuvoties kādam no viņiem Evai negribējās. Varbūt tā arī labāk – ja Ēna vēlas palikt ēna…
Un tad viņa atklāja, ka ir pieradusi pie Elgara nemanāmās klātbūtnes un pat gaidīja, kad pastkastē atkal parādīsies jauns pārsteigums.
Reizēm šķita, ka tepat blakus noklikšķ fotoaparāta slēdzis vai nozib zibspuldzes gaismas. Un tomēr – lai arī viņa kā lūkojās, Elgars neļāva sevi pamanīt…
Piecu mēnešu laikā ar fotoattēliem jau bija piekrājusies paliela kaste, bet viņi tā arī nesatikās.
Tad Eva aizbrauca strādāt uz ārzemēm, tā arī neuzzinājusi, kurš tad īsti bija noslēpumainais fotogrāfs Ēna.
