Lai novērtētu ekonomikas izredzes 2007.gadā, vērts izsvērt šābrīža situāciju: tautsaimniecība aug strauji, bet arī cenu kāpums ir augsts, un tā jau trešo gadu pēc kārtas.
Lai novērtētu ekonomikas izredzes 2007.gadā, vērts izsvērt šābrīža situāciju: tautsaimniecība aug strauji, bet arī cenu kāpums ir augsts, un tā jau trešo gadu pēc kārtas. Pērn gada vidējā inflācija Latvijā bija pārliecinoši augstākā visā Eiropas Savienībā – 6,5 procenti.
Tas diemžēl nozīmē ne tikai lielākus izdevumus par precēm un pakalpojumiem, bet ir drauds arī mūsu tautsaimniecībai, mūsu nākotnes attīstībai un labklājībai. Tas tādēļ, ka inflācijas dēļ krītas mūsu eksportētāju konkurētspēja: izmaksas Latvijas ražotājiem aug straujāk nekā eksporta jeb noieta tirgos, piemēram, pagājušā gada trešajā ceturksnī mūsu eksporta preces vidēji kļuva par 10 procentiem dārgākas nekā vēl pirms gada. Bet Latvijas iekšējais tirgus ir mazs, un ārzemēs pārdotās preces un pakalpojumi veido apmēram pusi no Latvijas ekonomikas gada pieauguma. Tāpēc inflācijas kāpumu nedrīkst atstāt pašplūsmā vai atmest ar roku un visu norakstīt uz mums neietekmējamiem spēkiem – energoresursu – naftas, gāzes, elektrības – cenu kāpumu un cenu izlīdzināšanos ES.
Lai gan arī visās pārējās jaunajās ES dalībvalstīs darbojas šie procesi, daudzās inflācija pēc iestāšanās ES ir kritusies. Tātad saknes inflācijai mūsu valstī jāmeklē arī pašu mājās un jāizsver, cik mūsu spēkos to bremzēt.
Redzam, ka Latvijā cenām neļauj kristies tas naudas daudzums, kas šobrīd kā aizkavējušās ziemas vētras dzīts vilnis saplūdis Latvijas ekonomikā – investīcijas, Eiropas Savienības līdzekļi, algas un kredīti. Skaidrs, algām ir jāaug, bet tās nedrīkstētu apsteigt ražīgumu, kā ir pašlaik. Uzskatāmi to var redzēt, ja salīdzina 2006.gada algu pieauguma 20 procentus ar darba ražīgumu, kas trešajā ceturksnī pieaudzis vien par 4 procentiem. Nebūtu prātīgi arī ierobežot vai atteikties no investīcijām vai ES fondu līdzekļiem, bet valsts var palīdzēt komercbankām bremzēt pārāk straujo kreditēšanas tempu. 2006.gada laikā jaunu kredītu veidā tautsaimniecībā ieplūduši 3,6 miljardi latu – 300 miljoni ik mēnesi jeb 10 miljoni dienā. Puse šīs naudas nonāk iedzīvotāju rīcībā, otra – uzņēmējiem.
Tāpēc ir apsveicami, ka valdība beidzamajā brīdī ķērusies pie pretinflācijas pasākumu plāna veidošanas: finanšu ministra vadītai darba grupai līdz martam jāizstrādā rīcības programma. Jāapzinās, ka bez ekonomiskās politikas veidotāju saskaņotas rīcības inflācija pati no sevis nepazudīs. Tāpēc šobrīd nedrīkst palaist garām vienreizēju iespēju, pirmkārt, radīt labu programmu un, otrkārt, ar šādu soli mazināt inflācijas gaidas – sajūtu cilvēkos, ka cenas tik augs un augs un ar to neviens necīnās. No vāja, bezspēcīga plāna ļaunums būtu lielāks nekā labums – inflācijas gaidas, kas jau pagājušā gada laikā ievērojami pieauga, taps tikai vēl stiprākas. Turpretim saskaņota un mērķtiecīga rīcība pret cenu kāpumu tieši varētu lauzt šādas cenu kāpuma gaidas. Pagaidām cilvēku priekšstats, ka nākamajā periodā cenas atkal kāps – un droši vien vismaz tikpat kā iepriekš -, mudinot tērēt šodien, nevis ietaupīt, pats kļuvis par nozīmīgu augstā cenu kāpuma dzinējspēku.
