Stāsts turpinājumos. 4. Izejam ārā, un Ingars aizsmēķē cigareti. Visapkārt studentu burzma, tāpēc paejam mazliet nostāk.
Stāsts turpinājumos. 4.
Izejam ārā, un Ingars aizsmēķē cigareti. Visapkārt studentu burzma, tāpēc paejam mazliet nostāk. Viņš cigareti netur rokās, kūpina, neizņemot no mutes, un ar naidīgu skatu vēro garām staigājošos studentus.
Bail no vientulības un tumsas
“Laikam būs jāiet mācīties,” Ingars domīgi nosaka. “Citādi nav ko darīt. Iestāšos nākamnedēļ vakarskolas desmitajā klasē. Man tur daudz paziņu, gan jau pieņems. Mamma smejas, ka mana izglītība ir deviņas klases un divi koridori. Tagad, kad tā padomāju, ārprāts, cik sen neesmu grāmatu rokās paņēmis! Bērnībā man ļoti patika lasīt grāmatas. Man visa bibliotēkas kartīte vienmēr bija pilna. Bieži salīdzināju grāmatu ar filmu, un allaž izrādījās, ka grāmata ir daudz labāka. Visšausmīgākais stāsts man toreiz likās “Pāle viens pats mājās”. Tā ir pasaka par zēnu vārdā Pāle. Viņam ir stingri vecāki, kuri neļauj ēst saldumus tik, cik viņš grib, neļauj iet tur, kur Pāle grib, utt. Pāle sapņo, cik labi būtu, ja viņš dzīvotu viens pats uz pasaules un varētu darīt, ko grib, iet, kur grib, un caurām naktīm skatīties televizoru. Kādu dienu viņš pamostas un saprot, ka ir palicis viens pats uz visas plašās pasaules. Sākumā viņu šis fakts sajūsmina, bet vēlāk šāda dzīve mazajam zēnam pārvēršas par murgu. Iedomājies, tev it kā ir viss un tajā pašā laikā absolūti nekas!
Vientulība ir visšausmīgākā lieta, kas cilvēku var piemeklēt. Man ļoti bail palikt vienam, vienam starp cilvēkiem un vienam kā Pālem pasakā. Es vispār esmu ļoti bailīgs. Man bail no svešiem cilvēkiem, no suņiem, no tumsas. Mēs ar brāli dzīvojam vienā istabā, un tad, kad viņa nav mājās, es eju gulēt mammas istabā, jo man bail vienam palikt tumsā. Nezinu, no kā man šīs bailes radušās. Tad, kad uzpīpēju zāli, bailes, piemēram, no cilvēkiem, pastiprinās divtik. No šī studentu bara man arī ir bail. Mudž visapkārt kā tādi tarakāni.”
“Burbongalvas” riebjas
Lēnām dodamies uz Centrālās stacijas pusi. Novērojam, kā pie 11. tramvaja galapunkta policija aiztur kādu dzērāju, kurš nav gribējis izkāpt no vagona un sacēlis lielu brēku. “Es neesmu burbonists (dzērājs). Tikai vienreiz savā mūžā esmu tā kārtīgi piedzēries – jaunībā. Riebjas tie visi burbongalvas, kuri staigā apkārt kā tādi roboti. Viņi piedzeras un tad dauza viens otru. Cik “Kriminālajā informācijā” tādi nav rādīti. Es nezinu nevienu gadījumu, ka zālītes pīpētāji būtu sakāvušies, kur nu vēl viens otru nogalinājuši. No tiem, kas heroīnu lieto, gan var visādus brīnumus sagaidīt. Mēs, zālītes pīpētāji, esam miermīlīga tauta.”
Vērīgāk ieskatoties Ingara sejā, var redzēt, ka tās vienā pusē ir daudz rētu. Mazas, bet daudz. Izskatās, it kā viņš seju būtu nogulējis. “Jaunībā dabūju drusciņ pa seju ar rozīti (nosists stikla pudeles kakliņš). Sanāca tāds neliels kautiņš. Visa seja man bija vienās asinīs. Nevienam neko neteicu. Aizgāju mājās, noskaloju seju un pats sadakterēju savu fizionomiju. Mammai pateicu, ka ar moci nokritu… Vispār esmu reti kaustīts. Es esmu tik mīļš, tik īpašs, ka uz mani nemaz nevar sadusmoties.
