Neviens nedzīvo saules mūžu, to zina katrs. Pieņemot šo aksiomu, nezin kāpēc mums liekas, ka māte ir un būs vienmēr. Kā saule debesīs, kas silda un mīļo visus.
Neviens nedzīvo saules mūžu, to zina katrs. Pieņemot šo aksiomu, nezin kāpēc mums liekas, ka māte ir un būs vienmēr. Kā saule debesīs, kas silda un mīļo visus. Tikai tad, kad viņas mūžs ir noadīts kā plecu lakats, attopamies – saulītes vairs nav. Debestiņa satumsusi un raud lielām asarām bez mitas. Raud sirds, kas jūt bezgalīgu tukšumu. Mātes aiziešanu nevar apturēt. Tā sākas daudz vēlāk, kad nav vairs, kas vērīgi ielūkojas acīs, silti pieglauž vaigu un mīļi saspiež pirkstus. Paliek vien atmiņas ar Friča Bārdas un Aspazijas dzejoļiem, kas deklamēti vienkāršā sirsnībā, kopā dziedātas dziesmas, sārtas meža zemenes, savērtas smilgās, un balta lilija kā sapnis.
Mīlēt var daudzreiz, bet nāve atnāk vien reizi. Tieši tādā brīdī skaidrāk nekā jebkad ieraugām, cik saprotoši ir vistuvākie cilvēki, cik labi draugi un darbabiedri ir līdzās. Sajūtot viņus blakus, kļūst vieglāk. Pēkšņi atceramies, ka mums ir ilgus gadus nesastapti radi, ar kuriem varam dalīt bēdu. Attālums un laiks neko nav spējis izdzēst no kopības izjūtas, kas joprojām vieno. Nevajag lieku vārdu, vien rokas spiedienu.
Vai esam iejūtīgi pret svešām bēdām? Par to jāšaubās. Neticu, ka strādnieki, kuriem jāzāģē koki pie kapličas, neredz – tur notiek bēres. Vai būtu kaut kas zaudēts, ja uz brīdi pārtrauktu mežonīgo zāģu rūkoņu, lai parādītu elementāru cieņu aizgājējam un pavadītājiem? Viņiem liekas, ka zāģē tieši sirdī, nevis kokā. Kādreiz nerakstīts likums autobraucējiem bija piestāt un palaist garām bēru gājienu. Tagad lielie kokvedēji cenšas iespraukties starp mašīnām ar melnām sēru lentēm. Tiesa, nevar vispārināt, jo tā nebūt nerīkojas visi.
Iespējams, ka līdzi just spēj vien tie, kas paši izdzēruši rūgto sāpju kausu. Kad melnā krāsa klājas pāri dzīvības zaļajai, spēku var rast vien apkārtējo cilvēku atbalstā un mīlestībā. Viņi ir līdzās, lai dalītu bēdu, lai palīdzētu.
