“Kontrastaina un skaista zeme, patika viss, ko redzēju. Katra diena bija citā vietā, kas pārsteidza ar dabas krāsu un veidojumu daudzveidību, ar horvātu kultūras, arhitektūras un nacionālo ēdienu savdabību.
“Kontrastaina un skaista zeme, patika viss, ko redzēju. Katra diena bija citā vietā, kas pārsteidza ar dabas krāsu un veidojumu daudzveidību, ar horvātu kultūras, arhitektūras un nacionālo ēdienu savdabību. Manuprāt, tas ir jāredz un jāizjūt, jo vārdos ir grūti izstāstīt,” atzīst alūksniete Sarmīte Kubuliņa.
Viņa pēc augstskolas beigšanas pagājušajā rudenī ceļojumā uz Horvātiju līdzi aicināja apenieti Lauru Popi, kurai šis bija pirmais tālais brauciens. Laura secina, ka bez sajūsmas pilniem “ah!” un “oh!” nevarēja iztikt ne barokāli greznajā un studentiski jaunajā Zagrebā, ne romiešu veidotajā Zadarā ar forumu, kapitulu un amfiteātri, ne kaļķakmens klintīs celtajā Roviņā ar šaurajām ieliņām, ūdenī iegrimušiem namu kvartāliem, kas atgādina kādreiz varenās Venēcijas tuvumu, ne vecākajā Adrijas jūras austrumkrasta un Istras pussalas pilsētā Pulā, kas lepojas ar seno ostu, Sergija Triumfa arku un pasaulē sesto lielāko amfiteātri jeb arēnu. Šīs vietas iezīmēja ceļojuma maršrutu, bet daudz spilgtu iespaidu bija arī Plitvices un Krkes dabas parkā, kā arī akmeņaini tuksnešainajā Pagas salā.
Negrib tūristiem rādīt sētas pusi
“Spilgtākos iespaidus radīja milzīgie kontrasti. Šīs valsts teritorijā nesen ir beidzies karš. Tūristu apmeklēšanai paredzētie objekti ir skaisti saposti un sakārtoti, bet pietiek nedaudz novirzīties no maršruta un ieiet sānu ieliņās, lai redzētu sagruvušas un sašautas mājas. Starp tām ir krāšņas un atjaunotas, bet tām blakus – sabombardētas celtnes,” stāsta Laura. Karadarbības sekas ir arī saglabājušies mīnu lauki. Tos nereti atmīnē dabiski, proti, ļauj ganīties govij ar zvaniņu kaklā. Tā var atgriezties, bet var arī uzkāpt uz mīnas.
Zagrebu varēja skatīt vakara pastaigā pa vecpilsētu, jo tumsā tā esot daudz skaistāka nekā dienā. “Vecpilsētā ir šauras ieliņas un mazi krodziņi. Gide mums parādīja publisko namu ne tikai no fasādes, bet arī no sētas puses. Tajā liekas, ka māja sagāzīsies līdz ar izžauto veļu, bet otrā pusē zied puķes, un viss izskatās skaisti,” uzsver L.Pope.
Kanjonā uzņemtas
filmas par indiāņiem
Plitvices nacionālais parks ir Horvātijas brīnums. To veido mežaini pakalni, tajos iegūluši 16 ezeri, kuri savienoti ar pakāpienveida ūdenskritumiem. Tie kā fenomens iekļauti UNESCO īpaši aizsargājamo objektu sarakstā. “Gan ūdens neparastā zili zaļganā krāsa, gan kopējā ainava ir fantastiski skaista. Turklāt ūdens ir ļoti dzidrs, tāpēc zivis un akmeņus var redzēt pat sešu, astoņu metru dziļumā. Laura foreles baroja ar maizi, tāpēc tās kā sunīši peldēja viņai pakaļ. Mūsu grupas makšķerniekiem sirds sāpēja, jo zivis bija lielas,” stāsta S.Kubuliņa. Rudenī daba ir sevišķi krāsaina, tāpēc grūti novērst skatienu no krāšņuma visapkārt. Tomēr, ejot pa šauro tūristu taku, uzmanīgi jāvēro, kur liek kājas, lai nenokristu pa stāvajām kalnu nogāzēm.
Pilnīgi atšķirīgs ir Krkes dabas parks. Tas ir otrpus kalnu grēdai, kur valda silts un mitrs klimats. Ir sajūta, ka atrodies džungļos. Uzreiz skaidrs, ka gan augu, gan dzīvnieki valsts tur ir pilnīgi citāda nekā Latvijā. “Tas ir neatkārtojami krāšņs kanjons, kas iemūžināts teju vai visās Dievidslāvijas filmās par indiāņiem ar Goiko Mitiča piedalīšanos. Var redzēt, ka horvāti ļoti rūpējas par tā saglabāšanu. Pa kanjonu tek unikālā Čikolo upīte, kurā ūdens ir tikai trīs mēnešus gadā,” stāsta L.Pope.
Grūti atšķirt aitas no akmeņiem
Akmeņainā Pagas sala Dalmācijas vidusdaļā ar savu vienmuļo ainavu var maldināt iebraucējus. Tur izsenis bijusi nozimīga sāls ieguves vieta, bet Otrā pasaules kara laikā to apvijusi koncentrācijas nometnes traģika. Tur pārsvarā ir akmeņi, tikai dažviet manāmi kādi zaļumi.
“Ja redz baltu akmeni kustamies, tad var secināt, ka tā ir aita. Apbrīnojami, ka tās atrod sev barību. Šo aitu gaļa esot visveselīgākā un garšīgākā, jo ir liesa, turklāt tajā nav lieka barojuma,” skaidro viņa.
Vodicē varēja staigāt basām kājām. Tur aug palmas un kaktusi, citrusu augļu koki. Ekskursanti baudīja horvātu nacionālo ēdienu odujaku. Tas ir neliels sivēns, cepts uz iesma, kopā ar salātiem un skābiem kāpostiem, bet pirms ēšanas vajadzēja izdzert glāzīti rakija – pašbrūvēta degvīna.
“Vodice ir piejūras kūrortpilsēta. Tur patiesi varēja peldēties. Visas mājas ir baltas ar slēģiem, lai nebūtu karsti. Staigājām un priecājāmies par mandarīnu, apelsīnu, kivi, granātābolu un citu augļu kokiem. Bijām arī zivju restorānā, kur baudījām kalmāru. Grilēti vai sautēti kalmāri arī ir horvātu nacionālais ēdiens. Mazliet atgādina cūkas ādu,” atceras Sarmīte.
No lauru smaržas sāp galva
Latvijā kalmāri nav ne tuvu tik garšīgi, jo tos gatavo pēc sasaldēšanas un uzgalbāšanas, nevis vēl dzīvus. Horvātijā arī zivis gatavo dzīvas, tāpēc ir jūtams to svaigums. Pat picas nav iepriekš sagatavotas, bet turpat gatavo un cep lielās krāsnīs. Dažādus pašražotus vīnus, degvīnus, aitu sieru un citus produktus, kā arī augļus pārdod tirgū. Laura un Sarmīte pirka vietējās vīnogas, kas ir sulīgas un saldas. Olīvas gan viņām negaršoja.
“Horvātijā šoferis ir viscienījamākā profesija, jo viņš ir atbildīgs par cilvēku dzīvībām, braucot pa kalnu ceļiem. Skolotājiem alga ir 250 līdz 520 kunas. Viens lats ir 9,7 kunas, tātad jādala gandrīz ar desmit, lai salīdzinātu ar mūsu naudu. Turklāt 80 kunas no algas atvelk obligātajai apdrošināšanai. Pensija ir 140 līdz 180 kunas. Preces ir nedaudz dārgākas nekā Latvijā,” salīdzina S.Kubuliņa.
Pēc Klāgenfurtes viesnīcā pavadītas nakts neviens nevarēja saprast, kāpēc sāp galva. Gide skaidroja, ka šajā vietā aug ļoti daudz lauru koku un krūmu. No tiem izdalās ēteriskās eļļas, tāpēc gaiss ir piesātināts ar tām un rada galvassāpes. “Protams, salasījām līdzi lauru lapas. To aromāts ir ļoti spēcīgs, tāpēc tikai mazu gabaliņu no lapas var pievienot ēdienam. No Roviņas pārvedām krāšņas daudzkrāsainas sveces, kas līdzinās tortēm. Pagas salā varēja iegādāties linu mežģīnes,” atklāj Laura.
Abas tūristes secina, ka velti biedētas ar jūras ežiem, kuru ir daudz Adrijas jūrā. Tie ar savām adatām aizsargājas tikai tad, ja tiem uzmin.
