Trapeniete Inese Šteinberga ir sešu bērnu mamma. Un tas par sievieti izsaka daudz. Ar Inesi runājamies ne tikai par viņas bērniem, par dzīvi, par Ineses slimību un to, kas viņai liek smaidīt ikdienā un smelties pozitīvu enerģiju melnajās dienās.
Trapeniete Inese Šteinberga ir sešu bērnu mamma. Un tas par sievieti izsaka daudz. Ar Inesi runājamies ne tikai par viņas bērniem, par dzīvi, par Ineses slimību un to, kas viņai liek smaidīt ikdienā un smelties pozitīvu enerģiju melnajās dienās.
Inese nav bēdu sagrauzta un nevēlas, lai viņu raksturo kā pesimisti. Šovasar Inese ar vīru Imantu nosvinēja 25 gadu kāzu jubileju. Man šķiet, ka saruna izdodas ne tikai interesanta, bet arī atklāta. “Tagad vairāk domāju par dažādām dzīves patiesībām, par to, ka jāizdzīvo katrs mirklis, lai vairāk būtu skaistu atmiņu,” saka I.Šteinberga.
Inese ir īsta trapeniete, arī dzimtas saknes meklējamas šajā pusē, toties vīru Imantu viņa noskatīja Kurzemē, Talsu rajonā. “Aizbraucu mācīties uz Laidzes sovhoztehnikumu. Toreiz modē bija skaitļošanas operatori, arī Alūksnē tie bija vajadzīgi. Viņš bija vienīgais bērns ģimenē, taču bija ar mieru nākt uz šo pusi,” stāsta viņa.
Jāsarūpē bērnu pulks
1980.gada vasarā Inese apprecējusies. Jaunā ģimene piecus gadus dzīvojusi pie Ineses mammas. “Tas bija laiks, kad bija darbs kolhozā. Cilvēki par to bija priecīgi. Vīrs bija kombainieris un šoferis. Darbs vienmēr bija un arī alga,” stāsta I.Šteinberga.
Inese tolaik aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē – dziedāja korī un dejoja. Vēlāk Šteinbergu ģimene tāpat kā daudzas tika pie plašas Līvānu tipa mājas. Ineses kaimiņiene toreiz brīnījusies, ko tādā lielā mājā darīs, vajagot parūpēties par kuplu bērnu pulku. Inese pasmējusies, ka tā nebūs, jo ģimenē jau auga divi puikas Edgars un Kristaps.
Zaudē vecāko dēlu
1986.gadā Inesei piedzima dēls Nauris. “Trīs dēli bija. Es domāju, ka tas ir daudz, taču man tik ļoti gribējās meitu. Pēc trim gadiem piedzima ceturtais dēls Dāvis,” stāsta Inese.
1994.gadā ģimeni piemeklēja liela nelaime – smagi saslima Ineses vecākais dēls, kuram bija vienpadsmit gadu. Četru mēnešu laikā Ineses ģimene Edgaru zaudēja.
Tas bija liels pārdzīvojums, taču Inese kā mierinājumu saņēma negaidītu dāvanu – vienu pēc otra viņa sagaidīja dēlus Bruno un Niku, kuriem tagad ir desmit un astoņi gadi, taču mieru nelika domas par meitu. Tikai pirms pieciem gadiem piepildījās Ineses karstākā vēlēšanās – piedzima meita Madara Marija. “Vecākie brāļi lutina mazo peciņu, nēsā uz rokām. Vadā uz bērnudārzu. Mēs visi esam priecīgi,” atklāj trapeniete.
Neviens ģimenē pat nenojauta, ka pēc diviem gadiem to piemeklēs jauna nelaime un aizēnos prieku par pastarīti Madaru Mariju.
Samierinās lēnām
“Kad pati smagi saslimu un man pateica, ka piešķirs invaliditātes grupu, biju satriekta. Man vienmēr patika iet sabiedrībā, dziedāt. Lēnām sāku samierināties ar slimību, ka nevarēšu darīt visu, ko vēlos,” saka Inese. Viņa jūt bijību pret slimību un saka paldies Dievam, ka ir vismaz tā, kā tagad. Citiem tā ir vēl smagākā formā.
“Žēl, ka pašai no savas dzīves jāprot atteikties,” saka I.Šteinberga. Divas reizes gadā viņa dodas ārstēties uz slimnīcu, tad visas rūpes par jaunākajiem bērniem uzņemas Ineses vīrs un vecākās atvases.
Nevēlas sagraut pašapziņu
“Man galvenais ir tas, lai tikai spēju pati par sevi parūpēties. Citādāk tiktu sagrauta mana pašapziņa,” secina sieviete. Bērni žēlo mammu un uzņemas daudzus darbus uz saviem pleciem. Taču Inese vēlas pie darbiem pati būt klāt un palīdzēt ar savu padomu. Viņa atklāj, ka grūti ir nedarīt neko laikā, kad slimība saasinās. Apnīk lasīt tikai grāmatas vai skatīties televizoru. “Kad vīrieši nāk no darba, vēlos viņus sagaidīt ar vakariņām,” atklāj Inese.
Bērni neļauj strādāt
Vecākais dēls Kristaps un vīrs strādā mežā. Dēls prāto pamēģināt naudu nopelnīt ārzemēs, un mamma viņu atbalsta.
“Reizēm nevaru noskatīties, ka viņš atnāk no meža piekusis. Darbs mežā ir smags,” spriež sešu bērnu māte. Astoņpadsmit gadus vecais Nauris absolvēja vidusskolu un šoruden vēlējās iestāties Sporta akadēmijā, taču cer, ka tas izdosies pēc gada. Dāvis, Bruno un Niks ir skolnieki, bet Madara Marija apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi.
Šteinbergu ģimenei ir neliela saimniecība. Inese noliedz, ka ģimenei finansiāli klātos grūti. Sieviete uzskata, ka viņas ģimene ir vienkārša un neatšķiras no citām. “Bērni saudzē mani un saka: “Mamma, nedari to un šito”,” atzīst Inese.
Mājās jāved īstā
Inese nejūtas kā sešu bērnu mamma. Ar bērniem abi ar vīru veido draudzīgas attiecības. “Cenšos ar viņiem runāt tādā pašā valodā kā viņi ar mani. Ja viņus neuztveršu kā līdzvērtīgus, tad savstarpējais kontakts zudīs,” ir pārliecināta I.Šteinberga. Inese reizēm aizdomājas, kā veidosies attiecības ar vedeklām. “Dēliem esmu mācījusi, ka mājās nevar vest vienu meiteni, pēc nedēļas – citu. Ja nolemj vest vecākiem rādīt, tad tai jābūt īstajai,” atklāj Inese. Viņa apzinās, ka vecākie dēli jau ir pieauguši, taču mātes sirds nevēlas, lai bērni attālinās no mājām. “Vēlos, lai bērni neizdara kaut ko sliktu un citiem nenodara pāri,” saka Inese.
Jābūt 36 mazbērniem
Inese algotu darbu nestrādā kopš 1989.gada. Viņa joko, ka ir mūžīgā mājsaimniece. “Vispirms bērnu dēļ dzīvoju mājās. Kad sāku domāt par darbu, mani piemeklēja nelaime. Man patīk, ja mājās ir kņada, jo mans hobijs ir bērni,” saka I.Šteinberga.
Kādreiz Inesei šķitis, ka viņa priecātos par kuplu mazbērnu pulku. Dēls Nauris jokojis: ja katram bērnam ir seši bērni, tad kopā būs 36 mazbērni, un vecmamma viņus varētu pieskatīt. “Gribētos, lai viņu ir daudz, taču slimības dēļ nevarētu visus tik cītīgi auklēt, kā gribētos,” spriež trapeniete.
Bērni cenšas pierunāt
Inese vērtē, ka viņas dzīve par spīti slimībai nav vienmuļa. “Tā ir krāsaina, jo katra diena ir citādāka. Kad man ir slikti, parasti kāds atnāk ciemos, pastaigāju pa lauku un dzīvoju tālāk. Vienīgi žēl, ka nevaru dejot,” saka Inese.
Bērni centušies pierunāt, lai mamma iet uz kori dziedāt, tad vairāk būs sabiedrībā. Inese to nedara tikai viena iemesla dēļ – slimība nav prognozējama, bet viņa nevēlas pievilt pārējos koristus, ja tās dēļ nevarēs ierasties uz mēģinājumu vai koncertu.
