50. Viņas šodienas plāni sagriežas kājām gaisā, kad, pie izpušķotās mašīnas piegājis, Askolds Arvisu ieliek mātes rokās un pats, izrādās, uz Gustes māju, kur saklāts svētku galds, nemaz netaisās.
50.
Viņas šodienas plāni sagriežas kājām gaisā, kad, pie izpušķotās mašīnas piegājis, Askolds Arvisu ieliek mātes rokās un pats, izrādās, uz Gustes māju, kur saklāts svētku galds, nemaz netaisās: “Nespēlēsim nu, Gustiņ, vairāk teātri! Ko es solīju, to es darīšu, tēva vārdu neliedzu, alimentus, ja prasīsi, maksāšu, bet tas arī būs viss.
Mēs taču tā norunājām! Neprasi no manis vairāk kā es varu! Dzīvojiet laimīgi! Paldies par to, kas bijis!” un viņš aizcērt mašīnas durvis.
Tas liekas par traku! Dusmu, apvainojuma un kauna asaras nolīst pār Gustes vaigiem. Viņa nav spējīga pateikt ne vārda, tikai to: “Tad nevajag arī! Braucam!” Šoferis, kas aizvien vadājis Gusti visās viņas svarīgākajās dzīves gaitās, pie sevis nokrekšķinās. Tas ir skandāls, tā vismaz pašreiz liekas Gustei, kas visu bija tik labi izdomājusi. Lai! Viņa izturēs arī šo kaunu. Mājās vienalga būs svētki: Ozolos jau šodien būs daktere. Viņa solījusies jau pirmajā dienā visu pārlūkot un mazo pirmo reizi palīdzēt arī novannot. Daktere viņas mājās ir savs cilvēks. Četratā – Valda, šoferis Jāzeps un ārste – viņi vienalga svinēs šo mirkli, kurš ir tik ilgi gaidīts un grūtībās un sāpēs izcīnīts. Vēl daudzas cīņas būs jāizcīna, un pēc tam būs arī uzvaras.
Ir skaista diena: gaišas un augstas debesis, maigs vējš un pavasarīgā saule tik mīlīgi silda caur mašīnas priekšējo stiklu. Arviss kā apaļš pūpolītis, satīts zilā flaneļa sedziņā un pārsiets ar milzīgu zilu kaprona lenti, guļ mātes rokās un pa reizei ar mutīti meklē vienmēr tik veldzējošo krūti. Jaunie mātes pienākumi, kas tagad piepildīs dienas, dara Gusti laimīgu. Tas, ko viņa tik ļoti vēlējās, nu uz visiem laikiem pieder viņai. Dēls bijis viņas dzīves sapnis, kas tagad ir piepildīts. Pārējam nav nozīmes. Viņiem ir stiprā koka ozola uzvārds un nekādi lokanie vītoli nav vajadzīgi. Lai Askolds lokās kā vītola klūga! Ozoli neliecas!
* * *
Jaunā dzīve, kas sākas Irbei laulībā ar Vili, izrādās visai veiksmīga. Kārlis patēvu pieņem ar prieku, it kā viņš visu laiku būtu tieši šādu dzīves pavērsienu gaidījis. Abi no pirmās dienas saprotas pilnīgi visos jautājumos. Tik ideālas dēla attiecības ar patēvu Irbe pat vispārdrošākajos sapņos nebija paredzējusi. Irbei tagad ir Viļa uzvārds – Dimante. Viņas dzīvē ir notikušas pārmaiņas, kas nebūtu iespējamas, ja ceļā negadītos šis dimanta gabals, kā viņa tagad joko. Vilim ir mašīna – “Pobeda”, četristabu dzīvoklis, kurā nekā netrūkst, vasarnīca Jūrmalā. Vilim ir arī ļoti laba alga; to, ko viņš saņem mēnesī, vidusmēra strādnieks redz tikai gadā, neskaitot prēmijas.
Vai noslēgtās laulības ir tā sauktās aprēķina laulības? Irbei jāatzīstas, ka no viņas puses, protams, ir valdījis aprēķins. Viss notika tik ātri. Vajadzēja īsā laikā izlemties: vai nu izrauties no tās vides, kas viņu žņaudza un smacēja, vai palikt mazajā skolā un samierināties ar Lidijas Ivanovnas vadības stilu, mazo atalgojumu un pelēcīgo sabiedrību, kas darīja viņu, gadiem ejot, arvien nervozāku. Dēla tālākā skološana, mūžīgā paļaušanās uz Ernesta ģimenes atbalstu, kas arī taču nebūs bezgalīgs… Tas viss sasummējās un Irbe izšķīrās par vieglāko ceļu. Viņa vairs nenožēloja emocionālo telegrammu par to kauliņu kopā mešanu, jo tā jau bija tikai atbilde uz Viļa priekšlikumu. Tomēr visvairāk viņu mulsināja tas, ka viņas tagadējais vīrs ir partijas biedrs. Kārlis bija Latvijas armijas virsnieks, savas zemes un valsts uzticams kareivis, kamēr tagadējais – komunistu pakalpiņš. Vilis par to tikai pasmejas: tādu kā viņš esot pa pilnam, katras iestādes priekšnieks tagad komunists, un tas nemaz nenozīmējot, ka viņš būtu nodevis Latvijas vārdu un brīvības idejas.
