Strautiniete Gunita Kreice ir priecīga, ka savulaik liktenim labpatikās, ka viņa neizvēlējās konditores profesiju. Šobrīd viņa skaidri zina, ka nespētu visu dienu stāvēt pie plīts un cept kūkas.
Strautiniete Gunita Kreice ir priecīga, ka savulaik liktenim labpatikās, ka viņa neizvēlējās konditores profesiju. Šobrīd viņa skaidri zina, ka nespētu visu dienu stāvēt pie plīts un cept kūkas. Gunita ir pirmsskolas izglītības iestādes “Zemenīte” skolotāja un atzīst, ka viņai interesē darbs ar bērniem. Domāju, ka arī bērniem viņa patīk, jo Gunita prot apburt ar jauku smaidu.
Ar nākamo darbavietu Gunita iepazinusies jau vidusskolas pēdējās klasēs, kad vasarās strādājusi par auklīti. Tur aizritējuši jau piecpadsmit gadi. “Pēc vidusskolas gadu mācījos par bērnudārza audzinātāju. Tas nebija apzināti. Toreizējā bērnudārza vadītāja mani virzīja uz to,” uzsver Gunita. Vēlāk neklātienē Gunita ieguva pirmsskolas skolotājas specialitāti Latvijas Universitātē un pērn ieguva maģistra grādu pedagoģijā.
Vadošs amats nevilina
Gunita strādā jaukta vecuma grupā – ar pusotra līdz četrus gadus veciem mazuļiem. “Apvienot mācības ar darbu bija grūti. Katru sestdienu un svētdienu bija jāmācās. Septiņi gadi likās gari. Domāju, ka tagad vajadzētu atpūsties,” uzsver G.Kreice. Kad saku, ka Gunita varētu pretendēt uz augstāku amatu, viņa bilst, ka vadošs amats viņu nevilina.
“Laukos, protams, ir maz iespēju izvirzīties uz augšu, tad jāmeklē darbs citur. Es labāk strādāju ar bērniem,” smaida Gunita. Viņa piekrīt, ka vienā darbavietā ilgstoši nevar strādāt, lai neiesūnotu, taču tad ir vajadzīgas krasas pārmaiņas. “Ja vajadzētu, es spētu to izdarīt,” atklāj sieviete.
Prot ātri uzliesmot
Gunitas ģimene ir vīrs Bruno, meita otrklasniece Karīna un dēls Elvis, kas šogad kļuvis par piektklasnieku. “Meitai bērnudārzā biju audzinātāja. Ar savu bērnu ir daudz grūtāk strādāt, kad parādās niķi un “aug radziņi”,” secina strautiniete. Viņa spriež, ka ir stingra mamma, tajā daļēji esot vainojama pedagoģes profesija. “Vīrs ir mierīgāks un nav tik stingrs. Es, būdama Lauva, ātri uzliesmoju. Protu pateikt savu viedokli,” neslēpj G.Kreice.
Ceļo ne tikai ar ģimeni
Gunita ir priecīga, ka darbadiena nav tik gara kā citās darbavietās, arī atvaļinājums ir ilgāks par vienu mēnesi. “Vasarā noteikti cenšamies ceļot. Šovasar bijām Igaunijas augšdaļā un apceļojām Zviedriju ar mašīnu. Pirmo reizi tālākā ceļojumā līdzi bija bērni, gulējām teltīs. Ceļojums izdevās, parasti vairāk iznācis ceļot pa Latviju,” stāsta Gunita. Viņa ekskursijās labprāt dodas ar darba kolektīvu. Apskatīta Latgale, Ventspils, apceļota arī Igaunija. “Mums ir mazs un saliedēts darba kolektīvs, kurā netrūkst humora un katrai darbiniecei – izdomas,” bilst G.Kreice.
Spēlē kopš bērnības
Gunita ilgus gadus dejo Alsviķu pagasta deju kopā “Jandāls”. “Vīrs joko, ka viņš uz medībām mani neņem līdzi, lai es nesaucu viņu līdzi dejot. Reizēm, protams, vēlos, lai vīrs ir kopā ar mani pasākumos, bet tad mēs izlemjam aizbraukt kopā kaut kur citur,” atklāj Gunita. Viņas dzīvesveids ir aktīvs. Skolas laikā bijusi klusa, bet vēlāk kļuvusi atvērta un sabiedriskāka. Gunita spēlē volejbolu, kas ir hobijs kopš bērnības.
“Tā bija pirmā spēle, ko iemācījos. Reizēm tagad vakaros vasarā meitenes sanākam kopā, lai uzspēlētu bumbu. Piedalījos arī pagasta sporta spēlēs,” stāsta sieviete.
Izdara pa savam
Lai labi justos, Gunitai ir vajadzīgs jauks noskaņojums. “Es vienmēr visur eju ar smaidu, lai arī reizēm ir grūti. Tā man pašai ir vieglāk. Protu pasmaidīt gan par sevi, gan par citiem. Gadās tā, ka emocijas krājas, krājas un tad spontāni laužas uz āru. Dažreiz pasaku kaut ko asu un pēc tam nožēloju. Tuvākie vienmēr cieš visvairāk,” saka viņa. Ja ir slikts garastāvoklis, tad palīdz krievu autoru detektīvi. Patīk lasīt arī autobiogrāfijas. Tās lasot, fonā skan mūzika.
Gunita domā, ka viņai raksturīga īpašība – noklausās, ko citi iesaka, piekrīt, bet finālā izdara pa savam. Pēc dabas Gunita ir dzīvespriecīga un nekad nav mocījusies ar kompleksiem. Uzskata, ka viņas dzīve mierīgi plūst. “Ņemu no dzīves to, ko tā dod. Zinu, ka droši varu paļauties uz vīru. Viņš spēj rast risinājumu jebkurā situācijā. Viņš ir mans balsts,” saka viņa. Gunitai šķiet, ka dzīvē nav izdarījusi lielas muļķības. “Drīzāk ir cilvēki, kam esmu nodarījusi pāri. Vēlāk esmu atskārtusi, ka tā nevajadzēja darīt. Pati par to pārdzīvoju,” spriež G.Kreice.
Nav karjeras cilvēks
Galvenā un svarīgākā vērtība Gunitai ir ģimene. “Ja ģimenē un darbā viss ir kārtībā, tad veiksies arī viss pārējais. Ja būtu jāizvēlas ģimene vai karjera, tad noteikti izvēlētos pirmo. Es neesmu karjeras cilvēks,” saka viņa. Gunita slinko tad, kad pašai gribas to darīt. “Mājas darbus veicu atkarībā no garastāvokļa. Šajā procesā iesaistu arī bērnus. Viena nemīlu strādāt,” saka strautiniete.
Viņa ātri rod kontaktu ar citiem, lai gan pašai šķiet, ka neesot sabiedriska. “Ja ar cilvēku jākontaktējas, tad cenšos pielāgoties un pieņemt viņu tādu, kāds ir. Es neizrādu, ja man cilvēks nesimpatizē,” uzsver Gunita.
Viņa ir atskārtusi, ka vairāk uzmanības vajadzētu pievērst sev. “Vīrs mani lutina. Reizēm spontāni izdomājam un kaut kur divatā aizbraucam, neko iepriekš neplānojam. Plāni parasti izjūk,” saka viņa. Gunita neko īpašu dzīvē šobrīd nevēlas, viņa mīl sevi tādu, kāda ir, dzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli.
