(Nobeigums. Sākums 13.augusta numurā). Nesagaidījis modinātāja trellīgo rīta sveicienu, atslēdzu to no pienākuma izpildes un rāpos ārā no telts.
(Nobeigums. Sākums 13.augusta numurā)
Nesagaidījis modinātāja trellīgo rīta sveicienu, atslēdzu to no pienākuma izpildes un rāpos ārā no telts. Uzrušināju ugunskuru, sildīju ūdeni, vārīju tēju un taisīju brokastu maizītes. Paejot kādu soli nost no uguns, bija jūtams aukstums – parādījušas savu raksturiņu augusta kārtējās nakts salnas. Migla ap telti pazudusi, tā bija pacēlusies nedaudz augstāk, un tās plīvurs bija kļuvis tāds pašķidrs. Spīdēja mēness, un zvaigznes mirguļoja tik aktīvi, it kā pa debesīm visos virzienos braukalētu milzīgs daudzums ceļu policijas mašīnu ar ieslēgtām bākugunīm. Mālītis bija pazudis aiz miglas plīvura, virs ezera jaušams un nedaudz redzams liels miglas stabs kā no vulkāna. Iedomājos, ka jābūt ļoti vienreizēji un skaisti brīdī, kad ausīs saule.
Pēc maniem aprēķiniem bija pienācis laiks modināt savu medību kolēģi (apsolīts taču ņemt uz medībām), kurš šņākuļo kaut kur telts stūrī un bija sameklējams tikai ar lukturīša un taustes palīdzību. Mums bija jāpaspēj pabrokastot, aizkāpt līdz Stūtei, ieņemt kaujas pozīciju un mēģināt veiksmīgi atšaudīties no uzbrūkošo pīļu bariem.
Esmu aizmirsis izstāstīt – man bija ļoti laba pieredze kolektīvajās medībās uz lielajiem zvēriem. Tajā pašā laikā man nebija absolūti nekādas pieredzes un es nekad nebiju medījis pīles – ne uz pārlidojumu, ne uz celšanu. Biju piedalījies mednieku mačos un šāvis pa šķīvīšiem, jāpalielās – ar labiem, apbalvotiem rezultātiem.
Gaidāmais rīta izgājiens manā mednieka dzīvē bija pirmais, nu, tāpat kā manam puikam. Protams, par pīļu jahktēšanu es biju dzirdējis (trakie Lubānas, kuri neradīja manī nekādu medību entuziasmu, un citi gājieni), biju lasījis un arī jutis līdzi citiem večiem, bet pats – nekad. Tātad – sava veida medību atklāšanas svētki!
Mans medību kolēģītis un mans mazais čomiņš bija uzmodināts, no telts aiz kājām izvilkts, sapurināts, bija it kā pamodies galīgi un pavisam, apjēdzis, ko tētis no viņa grib, un atcerējies arī par sevis pieteikšanu un piekrišanu medībām, pabrokastojis un jau sāka čivināt par tēmu: kur pīles, kad šausim, vai mamma ar māsu arī līdzi, kad un kur iesim?
Gājām, protams, bez dāmām, meitenes gulēja.
Kad bijām pie Stūtes, ieņēmām iepriekšējā vakara izlūkgājienā manis izraudzīto kaujas pozīciju. Te būs pīles, te viņām jālido mākoņiem, te būs šaušana un rezultāti. To visu es klārēju dēlēnam, kurš jau bija novests un uzkurināts līdz tādam mednieka dvēseles stāvoklim, ka pats būtu gatavs ņemt bisi un stāties blakus sencim. Bija tikai viena nelaime – nekur pasaulē neražo tik īsus medību ieročus, lai varētu apmierināt mana topošā četrus līdz piecus gadus vecā un ar attiecīgu auguma garumu apveltītā mednieka entuziasmu.
Stāvējām. Palika gaišāks un gaišāks. Man pašam vispār ļoti patīk jūsmot par dabu. Es vienkārši ģībstu par iespēju izjust skaistumu, ko daba ir devusi izbaudīt un ļāvusi apjaust cilvēkam viņa īsajā esamībā šajā pasaulē.
Mani mīļie! Neesiet slinki, pamostieties vismaz desmit reizes mūžā pirms saullēkta, pamostieties pirms ausmas, sagaidiet sauli, ieklausieties klusumā, kas valda apkārt, ieklausieties, kā klusums sāk mosties… Nenožēlosiet un… varbūt kaut ko sevī pārvērtēsiet. Man liekas, ka cilvēki, kas izbaudījuši rīta sākumu, nevar būt ne ļauni, ne atriebīgi, bet tikai tie, kas šo procesu ir izbaudījuši tā pa īstam…
Stāvējām. Pareizāk sakot, stāvēju es, puika bija atsēdies, un jutu, ka drīz atslēgsies, jo nekas nenotika, pīles vēl nelidoja, nebija interesanti, un dēlēns tomēr bija ļoti maziņš. Bija palicis pavisam gaišs, mums bija ļoti auksti. Stūtes dīķi klāja migla, pēc skata tik bieza un pamatīga, ka uz tās varēja uzgulties un lēnā garā pārceļot uz dīķa otro pusi. Taču tā tikai izskatījās.
Manējais puika sarosījās un kā dzelts uzlēca kājās tad, kad kaut kur tepat tuvumā, tepat aiz miglas mūra iepēkšķējās pīle. Šis pēkšķiens izklausījās ļoti, ļoti skaļš. Tad vēl viena, tad abas reizē, tad trešā, tad uzreiz vairākas, tad koncerts! Spārnu vēdas un sitieni! Kur ir? Sapratu, ka pēkšķētājas var lidot no mums pa kreisi un pa labi, kā arī virs galvām. Tā arī droši vien notika, bet mēs nekā neredzējām, jo bija migla. Mēs ar čali bijām miera stājā un kaujas gatavībā, kāds te vairs varēja būt miegs. Bet migla…
Saprotiet situāciju un saprotiet mūs – mēs dzirdējām un raustījāmies no katras spārnu švīkstoņas un vēdas, no katra pēkšķiena sev priekšā, mēs notricinājāmies no katras gaisa kustības pa labi, pa kreisi no sevis un pie katra trokšņa sev virs galvas. Bet nekā neredzējām. Plintei un mums kā medniekiem, kuri nostājušies kaut kāda dīķa malā, kaut kur Vidzemes centrā, bija nulles vērtība, nulles tarifs.
Bēdīgi. Pavisam bēdīgi. Ja tā beigsies medības uz pīlēm un nebūs nekādu izmaiņu medību pirmajā tūrē, tad tiešām mūsu mednieku sirsniņās būs pavisam bēdīgi.
Tajā pašā laikā – oho! Modās daba! Jā, tas ir kaut kas neatkārtojams un ne ar ko nesalīdzināms! Aizvien skaļāk, aizvien citādākos, savādākos toņos un skaļumos, aizvien un arvien citādākās intonācijās, izteiksmēs un repertuāra bagātībā sevi pieteica rīts!
Jā! Tā bija bauda, bauda un bauda trīskārši. Lai nebūtu jāstrīdas – šajā stāstiņā es tikai minēju un apcerēju rīta sākumu, kad gribēju medīt pīles. Bet pirms tiem pēkšķošajiem putniņiem modās un sevi pieteica citi dziedātāji, to vajag dzirdēt! Jo palika gaišāks, jo nopietnāks kļuva ir koncerts.
Koncerts tāds, ka varētu izkonkurēt nacionālo operu vai nacionālo teātri, ja labi pacenstos – tad arī “daili”. Nu tas tā, humoram. Dabisku un godīgu koncertu neviens teātris vai mūzikls nevar izkonkurēt, jo tur taču nestrādā režisori, kuri kaut ko iecer, dara, izdara un beigās startē, pelnot sev naudiņu.
Putnu režisoriem un izpildītājiem neko neviens un nekad nav mācījis vai maksājis, viņiem arī neko nevajag, nevajag tīri putniski un cilvēciski saprotoši, jo viņiem pašiem nav konkurentu un viņi nesaņem par saviem koncertiem algu. Viņu radītās un dziedātās dziesmas nāk no dvēseles, no maziņās putna dvēselītes, kura tāpat kā “caur sidraba birzi” tajā dziesmā izdzied sevi…
Tā ir lirika, bet praktiskums lika sevi manīt ar mums nesaprotamu troksni, kura avots atradās aiz miglas sienas tieši mums pretim un kuru mēs ar savu dzirdi uztvērām kā zirgu bara skaļu un neviena divkājaina radījuma neregulētu plunčāšanos. Tiešām, tikai tā! Aiz miglas sienas gandrīz vai mūsu degunu priekšā kaut kas mums neredzams skraidīja pa Stūti, meta kūleņus, spēra ar kājām un trokšņoja tā, ka man bija skaidrs, ka te vairs neviena pīle nedrīkst rādīties un arī nerādīsies ne tuvumā. Palicis tikai jautājums – kas tajā dīķa galā bija par ķēmu, kas bija iztraucējis nopietniem večiem pīļu medības?
Miglas šķidrauti sāka kust, brukt un jukt ātrā tempā, pilnīgi ar acīm bija saredzams, kā pazūd migla no dīķa virspuses, kā tā pazūd no mūsu tuvākās apkārtnes, nu burtiski kā uz burvju nūjiņas mājiena. Piecu minūšu laikā abi ar puiku ieraudzījām arī trokšņaino “zirgu baru”. Johaidī, tas nebija nekas cits kā alnis! Alnis visā savā nopietni ragainajā godībā! Superskats! Lops peldējās, skalojās, pietupās, paskrēja pa ūdeni uz vienu pusi, uz otru, atkal tupās, iemērca ragaino galvu ūdenī, sprausloja, tad palēcās uz sāniem kā jauns ērzelis, tad lēca uz pretējo pusi! Vārdu sakot – rīta pelde! Neko tamlīdzīgu nebiju redzējis! Attālums no mums – apmēram 50 metri! Protams, mans topošais mantinieks arī nebija redzējis. Un viņam noteikti bija skaļā balsī jāpajautā: ko tas zirdziņš tur dara?
Es vēl nepaspēju puikam neko jēdzīgu paskaidrot, kad “zirdziņš”, nofiksējis rīta koncertā netradicionālu skaņu, no mūsu redzesloka bija pazudis, un mēs atkal varējām klausīties rīta dziesmas visā to nopietnajā, dabas svētītajā diženumā.
Labi, ka plinti biju paņēmis rokās šaušanas gatavībā! Pīle!!! Pīle nāca svilpdama no kreisās puses apmēram 30 metru attālumā no mūsu pozīcijas. Metu pie pleca, ķēru mušku, korekcija uz apsteigumu, blieziens! Garām! Garām stabili, bet skrošu lādiņš bija nosvilpis šai turpat kaut kur gar knābi, jo pīle strauji sametās uz mūsu pusi un tādā pašā ātrumā nāca man tieši pierē! Spiedu! Gāja vaļā otrais stobrs! Lidojuma uzbrukuma virziens no uzbrucēja puses bija zaudēts, jebkuras loģiskas kustības no pīļuka puses pazudušas, un pīļuks kā maiss nogāzās zemē divu metru attālumā no medniekiem.
Šajā kaujā bija iestājies galīgais miers un pamiers, nekādas kustības. Mēs bijām uzvarējuši! Nobendētais putniņš bija mercene, pīļu tētis. Daba uz brīdi bija apklususi, bet tikai uz brīdi, tās nerimto dziņu pēc dzīvības laikam nevar apklusināt nekas, pat tik rupja, skaļa un pēkšņa iejaukšanās šāviena veidā tās rūpīgi plānotajos, miljons gadu garajos procesos.
Abi pieskrējām pie pīles. Dēlēns paglāstīja pīles ķermeņa spalvas un teica: smuka! Tad tā klusāk: mīļa pīlīte. Un kaut kā tā interesanti aizgrieza savu galviņu, aizgrieza tā, lai tētis neredz viņa ģīmīti. Bet es jau redzēju, redzēju, ka acis bija pilnas ar asarām! Kas tad nu? Nu, protams! Atbilde bija tāda, kādai tai jābūt – pīlītes žēl. Jā! Mans mazais vecītis vēl nebija dzīves nežēlības un nepieciešamības sabendēts, viņa dvēselīte un sirsniņa bija tīra, tīra kā kalnu avotiņš. Arī mana reakcija, pašam negribot, bija attiecīga – manas pāva spalvas, kas jau bija izpletušās kā vēdeklis un bija ļoti lielīgas ar pirmo veiksmīgo šāvienu pa savu pirmo pīli, tā kautrīgi sakļāvās parastā zaru slotā, un es mēģināju visu vērst par labu, stāstīdams topošajam medniekam mednieku stāstus par “cepu, cepu kukulīti” un “kā Sarkangalvīte vilku medīja”, mēģinādams bērniņa galvā un iztēlē iedzīt šaušanas nepieciešamību un vēl visādus citādus penterus.
Kamēr notika minētie audzināšanas pasākumi, virs mūsu galvām, jāpiebilst, ka pa šāvienam, bija aizsvilpušas vēl vairākas pīles. Es izšāvu vēl vienu dupletu, bet tas bija pūdelis. Nu neko, atklāšana bijusi veiksmīga un rezultatīva, abi mednieki stiepa mājās savu “mamutu”.
Pīles sagatavošana cilvēciskai lietošanai bija uz manas atbildības. Atgriežoties no medībām, jaunais mednieks tika nolikts teltī gulēt, jo, pirmkārt, abas dāmas vēl krāca, un nebija nekādu pazīmju, ka viņu situācijā tuvākās stundas laikā kaut kas mainīsies; otrkārt, puika pēdējo puskilometru ceļā no Stūtēm knapi vilka kājiņas. Man pierunāt viņu nedaudz pagulēt bija ļoti elementāri un nesagādāja nekādas problēmas.
Trofejiņu no pīļtēviņa sagatavoju folijā, zem ugunskura oglēm izrokot zemē bedrīti, kur pēc visiem pavāru mākslas likumiem, pievienojot, sajaucot, sasmērējot un veicot visvisādas manipulācijas, tika nolikts medījums. Tautai garšoja, bet ne līdz galam, jutu – bija konkrēta un stabila mazuma piegarša.
Noslēgums arī bija ļoti interesants. Kamēr plūcu spalvas, ķidāju un gatavoju merčuku cepienam, man neienāca prātā doma, kurai vajadzēja taču būt ļoti aktuālai – kur tad ir ķēris? Šo prātā neienākušo domu aktualizēja sieva. Uzklausījusi mūsu rīta medību piedzīvojumus, stāstīšanu, lielīšanos un taisnošanos, kundze pavisam naivi jautāja, kur tad mednieks ar savu precīzo šāvienu putniņam ir trāpījis, vai nebūs jābendē zobi, pīles gaļas vietā ēdot skrotis? Bāc! Te nu jautājums, kā sacīt jāsaka, bija desmitniekā, bet atbildēt nebija ko! Uz pīles ķermeņa skrošu pēdu nebija! Bet kur bija? Viss, kas nebija sagatavots folijā zem ugunskura, bija ietīts papīros un tā patālāk no telts veiksmīgi aprakts.
Nekā nebūs, mierā nelikšos. Raku vaļā. Pētīju, kas tad tajā putrā ir atrodams un izsecināms – spārni veseli, kājas veselas, kakls vesels. Nevarēju neko saprast, skrošu nāves soli nemācēju atrast. Pēc ļoti nopietniem meklējumiem rokā bija! Bija ķerts ar vienu vienīgu skroti, ar vienu pašu skroti galvas virspusē, ķerts tā, garām skrienot un ļoti maigi, tik maigi, ka grūti bija saskatīt trāpījuma vietu. Vecos laikos par tādu trāpījumu mednieki teica īsi: čirks!
Nu, it kā viss. Emocijas bija, atmiņā šīs medības ir palikušas, kaut ir pagājuši 20 gadi, pīļu medību pēc tam ir bijis daudz, rezultāti – visvisādi. Medību kolēģītis jau ir ļoti liels vīrs un nopietns kolēģis, asariņas par šo un to nebirdina, bet par mednieku tā arī nav kļuvis.
Tāda ir dzīve. Pie Māliņa un Stūtes dīķa arī vairs nav būts, gribas aizšaut un paskatīties, kas tur notiek. Droši vien privatizēts vai atradušies veco saimnieku pēcteči, viss sakārtots un atjaunots. Lai nu tā būtu.
