Televīzijā redzētais sižets par Īrijas latviešiem, kas vēlas tur dibināt savu biedrību, lika aizdomāties, kas notiek ar mūsu tautiešiem ārvalstīs un kas notiek ar tiem, kas palikuši Latvijā.
Televīzijā redzētais sižets par Īrijas latviešiem, kas vēlas tur dibināt savu biedrību, lika aizdomāties, kas notiek ar mūsu tautiešiem ārvalstīs un kas notiek ar tiem, kas palikuši Latvijā.
Šonedēļ valdība pēc ilgām un pat slepenām sapulcēm beidzot sabiedrībai atzina, ka pagaidām netiks veikti pasākumi, lai samazinātu patēriņa cenu kāpumu, jo inflācijai pēdējā laikā esot tendence samazināties. Lai arī esot priekšlikumi, kā inflāciju mazināt, valdība sabiedrībai tos neatklāj, kas liek šaubīties par to esamību. Ekonomisti gan uzskata, ka tomēr būtu jāveic pasākumi inflācijas ierobežošanai, veicinot konkurenci, jo straujā inflācija mūsu valstī ir problēma. Bet Ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš šo situāciju ir raksturojis tēlaini – “patlaban īstenojot kādu no inflācijas apkarošanas pasākumiem, tas būtu kā “ielēkt aukstā vannā”.” Labāk esot ļaut slimniekam izārstēties, nevis veikt radikālas darbības.
Valdībai it kā ir slepeni plāni inflācijas apkarošanai, bet nez kādēļ valsts policijas darbinieki otrdien pulcējās Rīgā uz piketu – diemžēl ne jau aiz pārtikušas dzīves. Sekojot Eiropas Savienības prasībām, valstsvīri ir aizmirsuši savus ierindas darbiniekus. Nu jau mūsu valstī ieslodzītajiem, kas uzturas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, apstākļi ir labāki nekā policistam kabinetā, kas nav remontēts gadu desmitiem un tā tālāk. Kad žurnālists pirms piketa policistu biedrības priekšniekam jautāja, ko viņš darīs, ja nekas pēc piketa nemainīsies, policists godīgi atbildēja, ka tad arī viņa pēc pusgada vairs nebūs policijā…
Arī pedagogi gaida algu pielikumu, bet šogad to tā arī nesagaidīs, lai gan vajadzēja būt. Arī viņi ir gatavi streikot, lai arī tādējādi savā ziņā kaitēs sev, jo nokavētās stundas tāpat būs jāatstrādā – vienalga, vai panāks ar streiku vēlamo rezultātu vai ne.
Cilvēki mūsu valstī ir pārāk nomocīti un pārāk ilgi gaidījuši labākus laikus. Viņi ir sapratuši, ka labie laiki paši par sevi neatnāks un ir spiesti pielietot radikālus līdzekļus – piketus, streikus – lai kaut ko mainītu. Viņi ir noguruši visur un par visu maksāt vietā un nevietā, jo viņa nopelnītā darba alga nepalielinās. Bet valdība ir norūpējusies vien par to, ka augstā inflācija mūsu valstī būs lielākais šķērslis, lai ar 2008.gadu varētu arī Latvijā ieviest eiro…
Tas ir negodīgi, bet – tāda ir politika. Un ne jau velti tik daudz mūsu tautiešu strādā Īrijā, jo viņi vairs nav spējuši to izturēt. Viņi domā, kā Īrijā dibināt latviešu biedrību un veicināt latviešu svētdienas skolas darbību. Viņi arvien spēcīgāk savu dzīvi izvērš tur un nedomā atgriezties. Kurš latvietis būs nākamais?
