Turpinās no 11.augusta.
(Turpinās no 11.augusta)
Toreiz advokāts teicis, ka maksimālais, ko tiesa varētu piespriest, ir seši mēneši, jo varētu uzstāt uz tā, ka kooperatīva vadība (toreiz tie bija pieci cilvēki, kuri apcietinājumā gaidīja tiesu) pieļāvusi, vāciešiem aizejot, veikalus izlaupīt.
Tie patiesie izlaupītāji gan bija “atbrīvotāji”, tas bija saprotams visiem un arī advokātam, bet neviens toreiz neiedomājās, ka tiesā notikumi izvērsīsies pilnīgi pretēji. Pēc šiem mammas braucieniem mūsu mazās ģimenes garastāvoklis nedaudz uzlabojās.
Pienāca Ziemassvētki! Mamma mani aizsūtīja uz mežu pēc mazas eglītes, lai būtu vismaz maza Ziemassvētku noskaņa mājās. Atcerējos iepriekšējos gadus, kad tika visai plaši svinēti šie svētki. Paps parasti atnesa diezgan lielu eglīti, kuru izrotājām. Viss ritēja kā jau Ziemassvētkos – ar pantiņu skaitīšanu, Ziemassvētku vecīša ierašanos, dāvanām un visu pārējo. Pēc šīs “oficiālās” daļas bērni parasti spēlējās blakusistabā, bet pieaugušajiem bija savas darīšanas pie svētku galda. Toreiz mums bija tāda tradīcija – vienā gadā svinēt Ziemassvētkus mūsu mājās, kad atbrauca tēva brāļi ar savām ģimenēm no Čiekurkalna un mammas māsas ģimene turpat no Jaunciema centra, bet nākamajā gadā – kādā radu mājā. Šoreiz tie bija gaužām pieticīgi un klusi. Eglīti nostiprinājām mazā kājiņā un novietojām uz galda. Eglītē bija tikai četras svecītes, jo mēs taču ģimenē bijām četri cilvēki, lai gan pie eglītes sēdējām tikai trīs. Noskaņa bija skumja – nekādu pantiņu, nekādu dāvanu, mamma kaut ko bija sarūpējusi vakariņām. Kad aizdedzām svecītes, visiem bira asaras un neviens negribēja bilst ne vārda. Laikam klusībā domājām par prieka pilniem pagājušajiem gadiem un to drūmo laiku, kāds piemeklējis mūs tagad. Cerības jau laikam bija, bet tām nebija lemts piepildīties.
ANSIS
