(Turpinās no 6.augusta).Sākās mīnu “apstrāde” un pārkraušana jaunā grēdā, kur sakrāvām mīnas bez kapsulām. No katras kapsulas tika izbērts pulveris un viss guvums pēc tam sadalīts daļās.
(Turpinās no 6.augusta)
Sākās mīnu “apstrāde” un pārkraušana jaunā grēdā, kur sakrāvām mīnas bez kapsulām. No katras kapsulas tika izbērts pulveris un viss guvums pēc tam sadalīts daļās.
Pamazām katram tie krājumi palielinājās. Mājās par šīm izdarībām, protams, netika stāstīts, un vecāki domāja, ka zēni spēlē mežā kārtējos “kariņus”.
Saka, ka apetīte rodoties ēdot. Arī mums šī apetīte radās, tikai ne uz ēšanu. Domājām, kā vēl dabūt šaujampulveri, jo visas mīnu grēdas jau bija izrevidētas. Tad uzgājām atstātus lielgabala lādiņus. Atlika pret celmu nosist lielo lodi, un čaulā bija daudz pulvera, tātad ieguvums visai liels. Nevienam toreiz nebija ne mazāko baiļu, krāmēšanās ap šiem briesmīgajiem kaujas rīkiem bija pašsaprotama. Šodienas acīm raugoties, tas bija viens ārprāts, ko grūti ar veselo saprātu apjaust. Man toreiz bija astoņi gadi, un pārējo puišeļu vecums turpat vien grozījās, pāris gadu starpība uz vienu vai otru pusi.
Visas šīs izdarības turpinājās līdz brīdim, kamēr ar vienu zēnu grupu Jaunciema centrā notika briesmīga traģēdija. Tas pielika punktu arī mūsu grupiņas izdarībām. Jau sākumā minēju, ka Jaunciemā bija arī daudz krievu tautības cilvēku, viņu bērni arī mācījās skolā kopā ar latviešu bērniem, jo labi runāja latviski. Šie krievi ar savām ģimenēm apdzīvoja divas divstāvu koka mājas, turklāt abas bija blakus paralēli šosejai, kas gāja cauri ciematam. Mājas gan bija no koka, bet pamati bija betona. Katrai mājai iepretim atradās garš malkas šķūnis (visai zems) ar papes jumtu. Šķūnis bija sadalīts tik daļās, lai katrai ģimenei būtu savs. Un, lūk, pēc stundām skolā divi krievu puišeļi no meža bija atnesuši visai lielu lielgabala lādiņu. Laikam gan bija stipri nomocījušies, jo lādiņš bija smags, bet tie nesēji – 1.klases zēni. Pie mājas salasījās bariņā ziņkārīgie puišeļi un laikam nosprieda, ka jādabū ārā pulveris. Gribēja nosist nost lodi, un to darīja pret mājas mūra pamatu stūri. Laikam lādiņš bija par smagu, un viņiem nekas ar saviem spēkiem nebija sanācis. Tad no mājas iznācis kāds lielāks zēns, paņēmis lādiņu un viens pats triecis pret mājas stūri. Sitiena brīdī atskanējis briesmīgs sprādziens, un rezultāts bija visai briesmīgs. Apkārtējos puišeļus šī eksplozija saraustīja gabalos. Uz šķūnīša jumta mētājās dažas rokas un kājas. Bojā gāja kādi pieci zēni. Pats sitējs gan brīnumainā kārtā bija palicis dzīvs. Mājai bija izrakts stūris, bet tas jau bija tīrais sīkums, salīdzinot ar to traģēdiju, kas bija piemeklējusi zēnu ģimenes.
Otrā dienā skolā par šo gadījumu vien runāja, visās klasēs skolotāji analizēja šo drausmīgo gadījumu, arī mums, skolēniem, garastāvoklis bija zem nulles, jo tie taču bija mūsu draugi. Tas pielika punktu šīm zēnu palaidnībām, arī vecāki daudz stingrāk kontrolēja savu bērnu gaitas. Arī mana mamma man uzlika stingru režīmu pēc stundām, no skolas bija laikus jāierodas mājās, un klaiņošana beidzās.
