Paldies visiem, kas man rakstīja, zvanīja uz redakciju un ieteica, pat norādīja, kā man – Antonam – savu privāto dzīvi organizēt tālāk.
Paldies visiem, kas man rakstīja, zvanīja uz redakciju un ieteica, pat norādīja, kā man – Antonam – savu privāto dzīvi organizēt tālāk. Padoms man, kā smejies, lieti noder, jo šobrīd esmu dzīves krustcelēs. Puse no jums, mīļie lasītāji, man, protams, ieteica juridiski sakārtot attiecības ar faktisko sievu un manu divu bērnu māti Antoniju (kura starp citu patvarīgi sevi sauc par Krikumīšu, kaut gan viņas īstais uzvārds ir kā putnam un sākas ar burtu “V”; jūs jau sapratāt – Vārna). Ceturtā daļa lasītāju ir par to, lai es palieku kopā ar mīļoto sievieti – pastnieci Anniņu. Viņa jau arī ir mana ilggadējā un pastāvīgā dzīves draudzene. Anniņas atbalstītāji uzskata, ka man viņa ir jāprec. Nu bet atlikusī ceturtdaļa manu līdzjutēju domā, ka man jāturpina pašreizējais dzīvesveids un nav jāprecas nemaz. Sak, ja jau līdz šim esmu nodzīvojis vecpuisī, tad lai turpinu vien tādā pašā garā tālāk. Tiktāl, cienījamie lasītāji, par jūsu ieteikumiem. Bet ko tad domāju un vēlos es pats!?
Man ir jūs jāapbēdina. Neesmu izvēlējies nevienu no jūsu piedāvātajiem variantiem. Gribu atzīties jums, mani mīļie lasītāji. Man nācās pievilt gan Antonijas, gan Anniņas cerības. Diemžēl. Esmu moderns vīrietis. Esmu to sapratis. Es citādi nevaru. Es biju nolēmis palikt kopā ar savu draugu Toļiku. Vismaz šovasar (kamēr vēl laiks ir silts un jumtu virs galvas nevajag). Mēs visu bijām sarunājuši – dosimies garākā ceļojumā pa iemīļotajām zvejas vietām, kā sacīt jāsaka, dzīvosim ekstremālos apstākļos, pārtiksim no zivīm, zupiņas, ogām, sēnēm un pieciem šņabja litriem, kļūsim odiem par barību. Uz šāda dzīves jaunā viļņa es sabiju akurāt trīs dienas… Mājās pārvilkos gluži vai kā invalīds, karstuma, lietus un asinssūcēju nomocīts. Izrādās, esmu pilnīgi nepiemērots spartiskai dzīvei bez mīkstas gultiņas, bez sievas siltā pleca un viņas gatavotās maltītes, bez droša jumta virsa galvas.
Bija mani vakar apciemot ieradusies sociālā darbiniece. Antonija viņu man uzsūtījusi. Darbiniece tāda simpātiska. Jautāja, kā es, Antons Krikums, grasoties dzīvot tālāk, kā domājot uzturēt bērnus. Sak, vai tad tiešām Antonijai nākšoties vērsties Uzturlīdzekļu garantijas fondā. Kauns un negods, es jums teikšu. Ko tā Antonija dara ar manu reputāciju! Tā nu nekas cits neatliks, kā vien meklēt darbu un sākt strādāt. Dusmu lēkmē pēc šitās sarunas aizgāju pie Anniņas. Viņa man ieteica ārstēties no alkoholisma. Es jums teikšu, ka visa pasaule ir sazvērējusies pret mani. Metos atpakaļ pie Toļika, a šim nav laika dzert, strādā pagaidu sabiedriskajos darbos, pelna bērniem brīvpusdienas. Eh! Nāksies man laikam reģistrēt pašvaldībā kādu individuālo darbu. Piemēram… Es varētu vadīt maksas rehabilitācijas grupu dzīves pieviltiem vīriem. Kopīgi mēs varētu atrast risinājumu ikvienai problēmai!
