Man, protams, neticēja. Atbrauca arī mans brālēns no Rīgas (viņš bija trīs gadus vecāks par mani) un tika atstāts pie mums uz pāris dienām, jo cerēja, ka kopā spēlējoties, kaut ko izpļāpāšos. Bet man taču nebija ko teikt.
Man, protams, neticēja. Atbrauca arī mans brālēns no Rīgas (viņš bija trīs gadus vecāks par mani) un tika atstāts pie mums uz pāris dienām, jo cerēja, ka kopā spēlējoties, kaut ko izpļāpāšos. Bet man taču nebija ko teikt.
Izstāstīju arī viņam, ko toreiz redzēju – pulksteņu nozagšanu. Kā tas toreiz beidzās, neatceros, bet laikam jau nekas patīkams mammai nebija.
Visas aprakstītās mantas aizveda, un mūsu dzīvoklis kļuva pustukšs. Mums bija arī radio, bet tā kā elektrības nebija, to aizveda. Protams, mums sajūta bija drausmīga, jo vēl līdz tam brīdim nekas nebija skaidrs, kāpēc tas viss tā notiek. Es vismaz skolā par to visu aizmirsu uz laiku, jo bērnu barā bija citas darīšanas un draiskulības. Kad pārnācu no skolas, redzēju mammas saraudātās acis, jo viņa kā jau pieaudzis cilvēks to visu šausmīgi pārdzīvoja.
Bērni jau to visu uztver citādāk, jo viņu prāts vēl nespēj iedziļināties būtībā. Mazā māsa vispār neko nereaģēja, tikai, redzot mammu raudot, allaž vaicāja: “Mammucīt, kāpēc tu atkal raudi? Kāpēc paps vēl no darba nenāk mājās?”
Jaunciemā bez tēva tajā pašā laikā bija apcietināti vēl četri cilvēki un visi tieši Jaunciema kooperatīva lietā: revīzijas komisijas priekšsēdētājs, kooperatīva vadītāja, veikalvede un grāmatvedis. Kā galvenais šajā lietā apsūdzētais bija kooperatīva valdes priekšsēdētājs, tas bija mans paps.
Ansis
(Turpmāk – vēl)
