Patiesībā māja nekad tukša nestāvēja. Vienmēr tajā savas brīvdienas pavadīja Edīte Ločmele. No Alūksnes līdz Malienai jānobrauc trīspadsmit kilometru, tad vēl puskilometrs uz priekšu un ,,Rutki’’ ir klāt.
Patiesībā māja nekad tukša nestāvēja. Vienmēr tajā savas brīvdienas pavadīja Edīte Ločmele. No Alūksnes līdz Malienai jānobrauc trīspadsmit kilometru, tad vēl puskilometrs uz priekšu un ,,Rutki”” ir klāt.
Edīte ar vērienu iegriež savu “Ņivu” plašajā pagalmā un ne bez lepnuma sāk stāstīt par savām dzimtas mājām, kurā jau dzīvo ceturtā paaudze. Mājai ir bagāta vēsture. Savā laikā to no Ērmaņu muižas barona nopirka Edītes vecvectēvs, domādams par dzimtas veselību, nosauca to par “Rutkiem””.
Tiešām neviens neslimoja. Edītes tēvs un māte nodzīvoja 90 gadus, bet vecāmāte pie pilna saprāta sagaidījusi 105 gadus. To Edīte pastāsta, kad ejam pa rūpīgi nopļauto zālāju uz mājas pusi, kas izskatās pēc pasaku namiņa. Tā vien gribas piedurt pirkstu un nogaršot, tik garšīga izskatās brūnā siena.
Māju ieskauj Edītes mammas stādītās ābeles. Tālāk zem simtgadīgām, medaini ziedošām liepām ir tēva bišu stropi. Edīte stāsta, ka tajos bites labprāt mājojot. Gluži otrādi esot ar jaunajiem, no kuriem bites vairoties.
Kad esam apskatījušas prāvo kartupeļu lauku, kur, pēc leknajiem un veselīgajiem lakstiem spriežot, būs laba raža, dodamies atkal māju virzienā. Edītei acīs asaras. Viņai žēl āboliņa, kurš palikšot nenopļauts.
“Sirds sāp, ka tāds āboliņš paliks. Nevienam barības nevajag, bet ar tehniku tik mazā tīrumā iebraukt nevar,” žēlojas viņa un turpina jau priecīgākā tonī: “Kartupeļus stādu katru gadu jaunā plēsumā. Vienalga, kāda ir vasara, raža ir vienmēr. Tāpat nav problēmas ar Kolorādo vabolēm. To vienkārši nav,” apgalvo saimniece.
Pirms kara bija laba saimniecība
Viņa stāsta, ka pirms kara, tā saucamajos Ulmaņlaikos, tēvam bijusi ļoti laba saimniecība. “Bija uzcelta jauna māja. Kūti uzcēla 1928.gadā. Tajā mitinājās 15 slaucamas govis un citi mājlopi. Tēvam vienam no pirmajam pagastā bija elektriskā kuļmašīna. Mājā bija ievilkts ūdensvads. Vēl domāja ierīkot mehanizēto govju slaukšanu, bet nepaspēja. Visam pāri strīpu pārvilka karš. Vecā māja līdz ar saimniecības ēkām nodega. Pēc kara tēvs virs pagraba augšas uzcēla nelielu vienistabas namiņu un katru gadu piebūvēja klāt pa istabiņai. Tālu viņš netika. 1949.gadā viņu aizveda uz Sibīriju, un ar to viss beidzās,” atmiņās kavēdamās, stāsta Edīte.
Izpilda tēva gribu
Pēc četriem gadiem ģimenes galva atgriezies mājā. Viņš gribēja iesākto māju pilnveidot, bet nebija tādas naudas. Viņa sapnis bija uzcelt jaunu māju, bet vēlāk samierinājās ar esošajām divām dzīvojamām istabām un palīgtelpām.
“Divas istabas ir, pietiek. Nav jau to dzīvotāju. Man radās doma tēva gribu izpildīt un atjaunot ēku. Šo ideju palīdzēja realizēt krustdēls, kuru tēvs izskoloja. Tagad Andris strādā Rīgā, saņem pieklājīgu algu un ar viņa līdzdalību pirms trīs gadiem pārmūrējām krāsnis. Pirms gada ievilkām elektrību. Šogad māju no ārpuses apšuva. To veica divi vietējie strādnieki. Klusībā gan pukojos un reizēm pat skaļi atļāvos aizrādīt, ka tos 120 kvadrātmetrus varēja ātrāk veikt. Taču, kad darbs bija galā, tad ar tīru sirdi varēju apliecināt, ka tas veikts ar kvalitātes zīmi. Tik precīzi tas bija nostrādāts. Vēl atlicis tikai jumts, to liksim nākamajā gadā, kad būs atkal iekrāta lielāka nauda. Tagad sakopjam apkārtni.
“Māja paliks krustdēlam. Kādreiz domāju – naudas nav, jāpārdod zeme. Andris neļauj. Viņš kādreiz cerot lielpilsētas troksni nomainīt pret lauku klusumu. Vismaz atvaļinājumus te pavadīt,” stāsta Edīte.
Viņas dzimtā izglītībai pievērsta liela uzmanība. “Vecaimātei bija desmit bērnu, tikai četriem nebija augstākās izglītības. Pārējie izskolojās par skolotājiem un agronomiem. Mana mamma strādāja par bioloģijas skolotāju Malienas skolā. Pēc kara mammas brāļi palīdzēja, lai mēs visi ar māsu varētu iegūt augstāko izglītību. Tā mēs viens otram izpalīdzam,” atklāj viņa.
Ieejam mājā. Priekštelpā iekārtota vasaras virtuve. Tajā ienāk kaķis un uzlec uz vecāsmātes pūra lādes, kura tagad kalpo bišu inventāra nolikšanai. Muris neesot viņas, bet nākot ciemos no kaimiņiem. Esot vēl arī otrs vārdabrālis, bet tas esot atturīgāks. Toties šis to vien gaidot, kad viņa parādīšoties. Staigājot pēdās un pavadot līdz mašīnai.
Runājoties esam ienākuši istabā, kurā uzmanību piesaista svētbilde. Noliecos un pārmetu krusta zīmi. Klusumu pārtrauc Edītes stāstījums. “Tā ir svētā Marija Magdalēna. Mūsu dzimtas sargātāja. Mana vecmamma nomirusi dzīves pilnbriedā. Pirms nāves viņa piesaukusi mammu un teikusi: “Meitiņ, vienīgais, ko es varu tev atstāt, ir šī svētbilde. Tā tevi pasargās no visām nelaimēm””, tā arī bija. Šajā istabā jūtos kā Dieva ausī. Vienalga, kā pa dienu gājis, visas nepatikšanas pagaist kā nebijušas. Mamma vienmēr, kad gāja slikti, lūdzās: “Palīdzi, palīdzi, Marija Magdalēna!” Un viņa palīdzēja. Tikai bildei vienmēr jābūt šajā mājā, tāds ir noteikums. To arī ievēroju,” stāsta Edīte.
Pēc istabas patīkamā vēsuma negribas iet ārā, kur saule pamanās karsēt pat ēnā. Toties ziemā te turoties īpaši silts. Pieejam pie puķu dobes, kas no jauna izveidota. Edītei plāni lieli, daļa ir arī no krustdēla idejām.
Jūtas kā muižniece
“Mums ir 0,8 hektāru platībā liels mežs. Tajā zied tikai maijpuķītes. To gribam sakopt. Krustdēlam padomā izrakt dīķi, uzcelt īstu latviešu pirti. Būs pašiem un viesiem. Pie mums ir galvenā tuvinieku pulcēšanās vieta. Jāņa mūsu ģimenē nav, vienalga tos svinam. Tāpat kapusvētkos visi sanāksim kopā. Šī tradīcija nāk no vecvecāku laikiem. Līdz tam laikam vēl viens stūris jāsakopj. Daudzi saka, ko es te raujos, lai pārdodu māju un dzīvoju Alūksnē. Tad es nezinu, kā es varētu dzīvot bez darba. Atbraucu uz “Rutkiem”” un jūtos kā muižniece,” saka Edīte, kurai pat zvaigznes dzied atgriešanās dziesmu.
