28. Irbe no dzirdētā ir apmulsusi: bez visām tām runām par politiku, pionieriem un jaunākajām ziņāmviņai taču piedāvā darbu! Par to viņa nav pat sapņojusi.
28.
Irbe no dzirdētā ir apmulsusi: bez visām tām runām par politiku, pionieriem un jaunākajām ziņāmviņai taču piedāvā darbu! Par to viņa nav pat sapņojusi. Vēl nesen viņa nezināja, ko darīt un kā izmainītu savu dzīvi. Visus par un pret pat neapdomājusi, viņa ir gatava piekrist un pamēģināt strādāt par rokdarbu skolotāju. Tāda izdevība vēlāk var nebūt. Tomēr viņa uzreiz nesaka, ka ir piekritusi. Tas neliecinātu par viņas labo audzināšanu. Ir jāpagaida, ko direktore vēl gribēs uzzināt un ko vēl prasīs. Atsaukties direktores piedāvājumam ar sajūsmas saucieniem un prieka asarām viņa nedrīkst, šī lapsa pati ir slazdā, jo viņai vajag skolotāju, un, kā jūtams – tūliņ. Vai Irbe pratīs būt skolotāja, tas ir cits jautājums – ir jāvar! Viņai ir vidējā izglītība. Rokdarbus viņa prot. Darbs pats iekrīt rokās. Kas te vairs apdomājams!
“Man tikai ir jānoskaidro daži jautājumi par jūsu ģimeni. Dēla lietā viss neliekas pietiekami skaidri pateikts par jūsu vīru. Kā viņš pazuda?” Lidija Ivanovna vaicā. Uz šo jautājumu Irbe jau sen ir izdomājusi atbildi:
“Tā arī pazuda – izgāja un nepārnāca,” Irbe to pasaka bez jebkāda samulsuma. Kārlis neatgriezās, tas ir fakts. Līdz šai dienai nav atgriezies. Cits jautājums – kāpēc un kur viņš pazuda. To viņai direktore nejautā, un viņa nerunās neko lieku.
“Tad tā arī uzrakstīsim – bezvēsts prombūtnē… Kara gados tādu cilvēku bija daudz, arī es paliku viena… pienākumi, uzdevumi, kas tos vīriešus varēja izkontrolēt… Viņš taču nebija nekāds tautas ienaidnieks?” Atbildi negaidot, viņa runā tālāk: “Nav jau viegli saturēt ģimeni… Vīrieši ir tik nepastāvīgi!” Viņa atkal pauzē, tad vaicā: “Jūs tātad piekrītat par darbu? Man jau rīt jādod uz rajonu atskaite, ka visi kadri ir nokomplektēti. Jums būs arī dzīvojamā platība. Rīt parādīšu.”
“Protams, es mēģināšu! Es labi protu šūt, jūs redzēsiet: baltos darbus, tērpu šūšanu un piegriešanu, esmu gājusi kursos, tiesa, jau senāk. Esmu pateicīga, ka mani pamanījāt…” Pēkšņi Irbe izjūt tādu pacilātību un prieku, ka būtu gatava šo direktori, melnajā atlasa halātā iespīlēto Lidiju Ivanovnu, pat apkampt. Kas zina, kāda viņai pašai izglītība un darba pieredze? Droši vien jaunizceptā partijniece pati trīc par savu ādu, ka nav nokomplektējusi visus skolas darbiniekus. Viņa strādās no visas sirds, izpatiks šai direktorei, lai ko tas arī no viņas prasītu. Mērķis attaisnos līdzekļus! Ernesta ģimene beidzot bez viņiem mierīgi dzīvos savās Zemītēs, un Marta par savu vīru būs drošāka… Pats liktenis visu noliek savās vietās. Labi radi ir tālāk dzīvojoši radi! Robertam arī būs labāk, ja visu nedēļu savs cilvēks varēs sekot skolas gaitām. Viņi taču direktores ierādītajā dzīvoklītī dzīvos kopā: abi puikas un viņa, jaunizceptā skolotāja.
Kā spārnos viņa pēcpusdienā traucas uz Zemītēm. Tagad tikai jādomā par pārvākšanos. Jau rīt viņa būs savā dzīvē, pelnīs algu un uzsāks savu dzīvi, neatkarīgu, droši vien daudz grūtāku, tomēr savu. Paldies Ernesta ģimenei par pajumti! Ejot ar abiem zēniem uz mājām, Irbe vēl neko puikām nesaka: tad jau redzēs! Abi zēni droši min cieto meža taku. Kas notiek pasaulē un kas būs rīt, tas viņus šodien vēl neskar. Vai pēc daudziem gadiem zēni atcerēsies šo savu pirmo skolas laiku kā kaut ko nozīmīgu un neaizmirstamu? Irbe atceras savas skolas gaitas brīvās Latvijas laikā, kad arī nebija nekādas lielās rocības, tomēr skolas gaišums un lielā apņēmība mācīties latviešiem bijusi asinīs vienmēr. Līdz pat šai dienai skolas iedegtais gaišums ir arī Irbes sirdī. Nebūtu kara un visu juku laiku, viņa būtu studējusi, ieguvusi ārsta profesiju, kas bija likusies tik cēla un humāna. Karš, nolādētais karš visu iznīcināja un apcirpa spārnus ne jau viņai vienai: tūkstošiem likteņu samala kara dzirnavas. Tik daudzas sievietes nesagaidīja no kara pārnākot savus iemīļotos, nepiedzima bērni, nepiepildījās daudzās cerības. Laimīgie neapzinās, cik lielu pateicību ir liktenim parādā par dāsni pašķirto dzīves ceļu.
