26. Vai arī turpmāk viņi dzīvos tikpat saskanīgi, kā līdz šim? Tas nav iespējams! Nevar pārvarēt tik cilvēcīgas jūtas kā mīlestību? Vai tās iespējams ignorēt, lai kādam nenodarītu pāri?
26.
Vai arī turpmāk viņi dzīvos tikpat saskanīgi, kā līdz šim? Tas nav iespējams! Nevar pārvarēt tik cilvēcīgas jūtas kā mīlestību? Vai tās iespējams ignorēt, lai kādam nenodarītu pāri? Varbūt Irbei vajag doties projām neatskatoties un jo ātrāk, jo labāk? Tikai uz kurieni?
Sākas skolas kalns. Lielāki un mazāki bērni ar un bez pavadoņiem naigi soļo uz skolas namu, divstāvu ēku ar balkonu un ciļņiem rotātu fasādi, platiem logiem. Skola ir celta pirms trīsdesmit pieciem gadiem un te mācījies arī Ernests un daudzi pagasta pieaugušie cilvēki. Zēni ir nākamā skolas paaudze.
“Tas nu gan būs forši!” Roberts līksmo un grib uzzināt, kā bija toreiz. “Arī ozoli, kas aug ceļmalā, ir stādīti manā laikā. Skat, cik jau resni stumbri, tādus vairs nevar nolauzt! Agrāk svinīgos gadījumos vienmēr stādīja kokus.”
“Vai arī mēs stādīsim ap skolu kokus?” Roberts izvaicā un paliek neapmierināts, kad tēvs paskaidro, ka tagad ir citi laiki, un kokus nav pieņemts stādīt pēc vecām tradīcijām. Ja nu kādās izsludinātās mežu dienās. To, kādi ir citi laiki, Ernests puikām neizskaidro. Ir jāiet uz zāli, kur sapulcēti visi pirmās skolas dienas viesi un skolēni. Pirmklasniekus nosēdina pirmajā rindā. Aiz viņiem sēž skolotāji, tad visa pārējā skolas saime, bet pie sarkanu drēbi apklāta galda pašā priekšā – direktore un rajona pārstāvji. Irbe un Ernests atrod divas brīvas vietas pēdējā rindā, Ernesta roka negaidot apņem Irbi ap jostasvietu, un viņa ļaujas šim no malas tik draudzīgajam apskāvienam. Viņi laikam izskatās kā viena ģimene, kas atvedusi savus dēlus uz skolu. Ernesta roka ir tik mulsinoši silta un guļ tā kādu laiku. Čalas zālē pierimst, un direktore uzrunā visus klātesošos, sveicot ar jaunā mācību gada sākšanos, runā par partijas un valdības uzdevumiem, vecāku lomu bērnu audzināšanā padomju garā un skolas jaundibināto pionieru organizāciju, kuras rindās būt ir katra skolēna sapnis. Viņa izsaka savu pārliecību, ka skolas kolektīvs izpratīs partijas un valdības izvirzītos mērķus un ar prieku sirdīs īstenos tos dzīvē. Irbe pie sevis brīnās, kā var sausi un bērniem mazsaprotami runāt un kā bērni visu to politisko jucekli uztver? Vai viņi maz klausās? Laikam jau tā ir nodeva jaunajiem padomju laikiem. Viss tālāk turpinās tādā pašā garā: seko priekšnesumi – slavinājums bērnu draugam Staļinam un partijai, kas ved tautu uz laimīgu nākotni. Dziesmu dzied vecākās klases bērni. Pasākuma nobeigumā visiem liek piecelties un atskaņo PSRS himnu, tad LPSR himnu. Kāpēc pasākuma beigas? Agrāk to darīja sākumā. Varbūt direktore bija aizmirsusi vajadzīgo kārtību un atcerējās tikai nobeigumā? Patafons čērkst un liekas, ka aparāts vai plate ir bojāti. Irbe nedzird, ka kāds tuvumā dziedātu līdzi, ja nu pirmajās rindās. Arī viņa klusē, vārdus jaunajai himnai nezinot. Gan jau kopā ar dēlu to pienāksies iegaumēt. Pie prezidija galda gan direktore, gan viesi dzied platu muti un stāv kā pārakmeņojušies. Direktores pilnīgais augums iespīlēts melnā atlasa halātā, tādus tagad uzskata par skolotāju formu, baltā apkaklīte piešūta šķībi, baltais mutauts, kas izspraucies no krūšu kabatas, liekas ne pirmā svaiguma, bet pati direktore izskatās nogurusi un saspringta. Irbei liekas, ka direktore savā uzrunā neko nav teikusi no sirds, kā tas bērniem pienāktos šinī pirmajā skolas dienā. Tikai politiskās dogmas un jauno laiku slavināšana. Tagad tā ir pieņemts, un bērniem politiskie lozungi tiks iepotēti jau no pirmās klases. Kas to agrāk varēja paredzēt, ka kādreiz nāksies spēlēt politisko teātri?
Irbes domas aizklīst tālu līdz tiem laikiem, kad viņa pati tāpat kā tagad dēls, tika aizvesta uz pirmo klasi. Toreiz bija citādi tikumi, bija brīvās Latvijas laiks, un politiskās runas nelikās pārspīlētas. Tagad viss liekas samākslots un uzspiests, liekas, ka no vadoņu portretiem raugās uz klātesošajiem viņu asais skatiens, kontrolējot visu sapulcēto uzvedību un nojaušot pat slēptākās domas.
Kad viņi brauc mājup, zēniem ir daudz jautājumu par visu, kas pieredzēts šinī dienā, un atbildēt uz viņu jautājumiem nav nemaz tik viegli: te pieaugušajiem ir jāpiedomā, viss jāizskaidro tā, lai zēni vēlāk nepateiktu ko jaunajai padomju varai nepieņemamu. Abi pirmklasnieki ir dabūjuši ābeces ar gaili uz vāka un burtnīcas rakstīšanai. Mājās Marta ir uzklājusi svinīgo svētku pusdienu galdu: gaiļa cepetis, debesmannā – tādas pusdienas ir tikai svētkos. Dzīve skolā turpmāk būs ar daudziem jauniem atklājumiem un pārsteigumiem. Bezrūpīgā bērnības daļa ir beigusies uz visiem laikiem. Viņi stāv jauna ceļa sākumā.
