Turpinās no 9.jūlija. Paps stāstīja, ka iepriekšējā vakarā, kad viņš gribējis ienākt mājās, viņa priekšā nostājies jau minētais Jemeļjanovs ar šauteni, nelaidis mājās, bet licis sekot uz Jaunciemu.
Turpinās no 9.jūlija.
Paps stāstīja, ka iepriekšējā vakarā, kad viņš gribējis ienākt mājās, viņa priekšā nostājies jau minētais Jemeļjanovs ar šauteni, nelaidis mājās, bet licis sekot uz Jaunciemu. Tur jau apcietināts bijis arī grāmatvedis.
Paps teica, ka šeit ir kāds pārpratums, kurš drīz noskaidrosies, jo viņš sevi nekur neuzskata par vainīgu. Mēs neko nesapratām. Paps vēl teica, ka viņu tagad vedot uz Rīgu, bet drīz noteikti būšot mājās. Vai es varēju iedomāties, ka redzu savu papu pēdējo reizi. Man bija tikai 8 gadi, māsai – 4, mammai – 41, papam – 39. Zaldātu skubināti, viņi devās prom. Mēs laiciņu pastāvējām, paps vēl pagriezās, pamāja ar roku, arī mēs pamājām pretī. Mums visiem bira asaras.
Tagad saprotu to koka tupeļu klaboņu uz sasalušās zemes. Izrādās, ka pie visa vainīgs ir Jemeļjanovs. Viņš bija tēvu nosūdzējis krievu varas iestādēm par it kā mājās nepārtraukti nesto veikala mantu tajos juku laikos. Tās taču bija pēdējās muļķības, jo mājās nekas netika nests. Jemeļjanovs bija pasūdzējies, ka ticis nests latviešu ģimenēm, bet viņam kā krievam neesot dots nekas. Tas bija tikai sākums visam tam, kas turpmāk sekoja. Atceroties to dienu notikumus, vēl šodien skan tās koka tupeles, vēl šodien redzu šo nesimpātisko krieva seju, kurš bija vainīgs pie visām mūsu ģimenes dzīves nelaimēm.
Aizsteidzoties šiem notikumiem desmit gadus uz priekšu, gribēju viņam atriebties. Pēc vidusskolas beigšanas 1955.gadā kārtoju iestājeksāmenus Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Mehanizācijas fakultātē. Toreiz eksāmenus nokārtoju sekmīgi un tiku arī uzņemts.
Apciemoju tēva brāli Čiekurkalnā un teicu, ka gribu šim Jemeļjanovam atriebties par to dienu ļaundarībām. Teicu, ka braukšu uz Jaunciemu un tam vecim apgriezīšu sprandu. Tēvabrālis mani no šāda jaunības maksimālisma atrunāja (man bija 19 gadu). Paldies Dievam, ka viņam paklausīju. Tas taču būtu beidzies ļauni, varbūt būtu sagandējis savu dzīvi pavisam.
Apraksta mantu un reizē arī nozog
Dažas dienas pēc tēva apcietinājuma sekoja nākamais solis jauno okupantu rīcībā. Kādā rītā mūsmājās ieradās apmēram četri sveši vīri, no kuriem tikai viens prata latviešu valodu, pārējie bija krievi. Tas latvietis (domāju, ka viņš bija latvietis) acīmredzot veica arī tulka pienākumus. Viens krievs acīmredzot bija visiem priekšnieks, jo, ienākot istabā, stādījās priekšā kā prokurors. Mamma labi prata krievu valodu, tāpēc viņas sarunāšanās ar šo “kompāniju” varēja risināties arī bez tulka. Prokurors pavēstīja, ka viņi esot no kārtējā kara tribunāla un viņu pienākums esot aprakstīt mūsu mantu, jo visai drīz sekošot tēva un pārējo četru apcietināto jaunciemiešu tiesa. Mamma jautāja, par ko tad tiesa būšot, par ko tēvu apsūdzot. Prokurors atbildēja, ka tiesa būšot par mantas izšķērdēšanu Jaunciema kooperatīvā. Vēl piebilda, ka notikšot mantas konfiskācija un mums atstāšot tikai pašu nepieciešamāko – gultu, kur katram gulēt, galdu, katram pa krēslam, virtuves skapīti traukiem (katram pa šķīvim, krūzītei, nazim, dakšiņai, mazai un lielai karotei). Atstāšot arī nelielo drēbju skapi, bet pārējo pēc tiesas, bet varbūt arī ātrāk atņemšot. Var jau būt, ka toreiz atstāja vēl kādu sīkumu, bet to es vairs neatceros. Tajā dienā mani uz skolu nelaida.
Tad nu sākās. Neteikšu, ka mēs būtu bijuši kādi bagātnieki, vienkārši vidusmēra strādnieku cilvēki. Laika gaitā, taupīgi dzīvojot, šis tas jau bija arī iegādāts, ko ikdienā parasti nelietoja – vairākas dažādas servīzes (arī dāvinātas) un citi trauki. Bija dažāda izmēra glāzes, karafes. Tajos laikos, cik atceros, bija tradīcija no radu puses dāvināt visai ģimenei grezna ādas apšuvuma kastītes, kurās bija visā komplektā (parasti sešas) sudraba vai apzeltīti galda piederumi – naži, dakšiņas un abu izmēru karotes. Tās jau parasti mēdza lietot tikai retos gadījumos, varbūt arī nemaz. Šādi komplektu bija vairāki un stāvēja bufetē kā greznuma lieta. To visu, protams, aprakstīja, jo, cik sapratu, tad abi krievi, kas “revidēja” visu un nosauca tās mantas, acis vien iepleta, to visu redzot. Domāju, ka šie “kadri” bija no plašās Krievijas un neko tādu mūžā nebija redzējuši. Tā “darba” situācija bija tāda: abi krievi revidēja mantas, latvieši visu pierakstīja uz kaut kādas veidlapas, bet prokurors deva tikai komandas. Mēs ar māsu stāvējām maliņā un vērojām notiekošo, mamma virtuvē bija sarūpējusi kaut ko ēdamu, un prokurors, visai kāri ēzdams, deva saviem apakšniekiem komandas.
Viens fakts no visas šīs aprakstīšanas man spilgti palicis atmiņā, jo tas pēc neilga laika skāra tieši mani, ko es, nevainīgs būdams, stipri pārdzīvoju.
Turpmāk – vēl.
Ansis
