Taisnība senajam domātājam Apulejam. Kauns un gods ir kā apģērbs – jo vairāk novalkāts, jo nevērīgāk mēs pret to izturamies.
Taisnība senajam domātājam Apulejam. Kauns un gods ir kā apģērbs – jo vairāk novalkāts, jo nevērīgāk mēs pret to izturamies. Reizēm pat liekas, ka esam jau kaili, jo par šīm vērtībām pārāk bieži aizmirstam. Par godu pēkšņi atceras tad, kad kāds uzdrošinās aizskart, pasakot vai atklājot kaut ko nepatīkamu. Tādos gadījumos gandrīz par modes lietu kļuvis sūdzēt tiesā, pieprasot kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu. Cik nu katram tas gods dārgs, tik arī pieprasa – 1000, 10 000 vai vairāk latu.
Mani šokē, ka godu, kas ir morāla vērtība, var novērtēt naudā. Vai pēc noteiktās summas saņemšanas tas būs atgūts un visi cieņā nolieks galvas godavīra priekšā? Vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka godu vai kaunu katrs pelna ar savu rīcību, vārdiem un darbiem. Jā, arī ar domām! Tās neviens neredz, bet ir taču vēl sirdsapziņa. Varbūt arī to tagad pērk par naudu? Tāda, kas klusē un netraucē, droši vien maksā dārgi. Patiesības mēdz būt daudzas, tāpēc es nekad neuzņemtos runāt par to no pēdējās instances pozīcijām. Starp tām ir tādas, kas nav komplimentāras man vai tikpat labi kādam citam. Tomēr ir svarīgi pieņemt, ka ir vēl kāda cita – nepatīkama patiesība, un dzīvot tālāk. Ja runā vai raksti, esi saskarē ar cilvēkiem, tad allaž ir jābūt gatavam, ka tev runās un rakstīs pretī. Un ne vienmēr dialogs veidojas uz godīgiem spēles noteikumiem. Var tikai cerēt, ka atskanēs tā, kā sauci. Diemžēl nevaru apgalvot, ka pati vienmēr esmu ideāli atsaukusies. Tad nākas atzīt – kļūdījos, neprasot pierādīt, cik liela vai maza bijusi mana vaina. Ņem kā gribi – cilvēks ir sabiedriska būtne. Pilnīgi neatkarīgam būt nav iespējams, tāpēc ir būtiski saprasties. Laikam neesam vēl izslimojuši absolūtas brīvības ilūziju. Izteikt atziņu un viedokli var visi – tas nav cilvēktiesību pārkāpums. Tomēr tikai tad, ja citi to ļauj. Šo nemanāmo robežu nosaka katra godaprāts.
Atceros filmu “Žanna d” Arka”, kur drosmīgās sievietes nevainība tiek pārbaudīta visa galma un sabiedrības acu priekšā. Kam par to bija jākaunas? Un salīdzinājumā mūsu tiesu un likumu kazuistika, kur viens lēmums nekavējoties apstrīd otru. Kam ticēt? Tam, ka viens gods un taisnība visiem? Droši vien labāk būt ērtam un mīkstam kā paklājam zem citu kājām, lai tikai pasargātu sevi no nepatikšanām. Tomēr ir grūti nolikt savu godu un pašapziņu apsmieklam. Labāk būt Žannai d” Arkai, kas sadeg sārtā. Godu nevar izvilkt kā naudas zīmi un parādīt. To var tikai just vai nejust, apliecināt vai noniecināt. Nekad neviena tiesa nespēs pasludināt spriedumu – atņemt vai atdot godu. Un ko vērts ir gods, kas maksā tādu vai citādu summu? Varbūt to svērs un vērtēs citos svaros laiks.
