Rudenī apritēs pieci gadi, kopš Alma Pūnīte Virešu pagasta “Kalnatilderos” dzīvo viena. Liktenīgajā vakarā vīrs palika skatīties televizoru, bet viņa devās pie miera. Otrā rītā dzīvesbiedrs bija pārkāpis dzīvības un nāves robežu.
Rudenī apritēs pieci gadi, kopš Alma Pūnīte Virešu pagasta “Kalnatilderos” dzīvo viena. Liktenīgajā vakarā vīrs palika skatīties televizoru, bet viņa devās pie miera. Otrā rītā dzīvesbiedrs bija pārkāpis dzīvības un nāves robežu. Bērnu viņiem nebija.
“Esmu palikusi viena. Kādreiz ciemos atbrauc māsas meitas, aizeju ciemos pie kaimiņiem vai vīra tuviniekiem tepat netālu, mājās padaru, ko varu. Nav telefona, tāpēc ir skumji, ja neviens neienāk. Tomēr nežēlojos, ka man ir slikti. Esmu apmierināta. Lai katram tāda dzīve būtu!” saka A.Pūnīte.
Neglabā sevī dusmas
Kopš 1955.gada aprīļa viņa dzīvo Virešos. Agronome uz šejieni pārcēlās no Ainažiem. Pēc gada Ziemassvētkos, savā dzimšanas dienā, viņa svinēja kāzas. Laulājās Smiltenes baznīcā, lai gan toreiz tas nebija atļauts. Turp brauca ar autobusu. Mājās jaunlaulātos un kāziniekus pārveda rajona izpildkomitejas “Pobeda” un “UAZ”. “Laikam biju izpelnījusies,” secina sirmgalve.
Tomēr pagasta avīzē “Rīkstes” bija ievietota karikatūra, kurā bija redzams, ka Alma tup uz Bībeles mācītāja priekšā. Viņa netur ļaunu prātu uz autoru – kas bijis, bijis. A.Pūnīte nevienam ļaunu nevēl. “Mana mamma teica: ļaunu atmaksā ar labu, meit! Kolhoza priekšsēdētājs kādreiz kliedza uz mani, bet tagad runājamies kā veci darba kolēģi. Nav manī dusmu vai naida,” atzīst Alma. Viņa labi saprotas ar visiem.
Nekur nav labāk
Sieviete nostrādāja līdz pensijai un vēl trīs gadus. Tas laiks ir spilgtā atmiņā, turpretim pirms nedēļas notikušo var arī aizmirst. Kad Alma iesniedza atlūgumu, kolhoza priekšsēdētājs jautāja, kas viņai nodarījis pāri. “Atbildēju, ka divas reizes mani atbrīvoja kā nederīgu, bet trešo reizi aizeju pati,” A.Pūnīte ir tieša un necenšas laipot. Kādam partijas funkcionāram vajadzēja darbu, un viņu ielika Almas vietā. Tiesa, viņš ilgi nenostrādāja, jo agronomam ir vajadzīgas zināšanas. A.Pūnīte ir beigusi Malnavas tehnikumu. “Tepat uz mūrīša sēdēju, kad ienāca priekšnieks un aicināja mani atpakaļ darbā. Gāju atkal! Biju vispusīga, aizvietoju iecirkņa priekšnieku, ja vajadzēja. Kur ir labāk? Tur, kur mūsu nav,” spriež Alma.
Ja būtu spēks, viņa vēl turpinātu darbu. Lai gan mājas apkārtne ir sakopta, istabās valda tīrība un kārtība, sieviete nav apmierināta. Ap māju zied puķes, dārzā aug dažādi dārzeņi. Kad bija govs, Alma sienu pati saguboja. Arī malku saskaldīja. Nav tāda darba, ko viņa neprastu.
Sāp izpostīts darbs
“Tagad var braukt automašīnā, bet toreiz visur vajadzēja iet kājām. Pļavas atradās desmit kilometrus aiz Vidagas. Tiesa, vēlāk braucu ar velosipēdu. Tad jau bija vieglāk. Tagad uzskata, ka kolhozā strādāja pavirši. Jā, bija un ir tādi cilvēki. Ravē, nezāles saknes neizrauj, uzkasa zemi virsū, bet tā nevar teikt par visiem,” apgalvo sieviete. Almai būs 77 gadi, viņā vēl ir vecās raudzes darba tikums.
Pensionāre ir pārliecināta, ka nevajadzēja strauji likvidēt visas kolektīvās saimniecības, it sevišķi ekonomiski spēcīgas, tādu kā “Vireši”. Sāp sirds, ka viņas darbs ir izpostīts. “Tā bija arī mūsu nauda. No katra nopelnītā rubļa atvilka daļu kopējā fondā, lai būtu līdzekļi celtniecībai. Vidagā uzcēla poliklīnikas ēku, sūtīja apgūt medicīnas darbinieku specialitātes. Viss bija gatavs, vajadzēja tikai izkrāsot telpas, bet nu ēka stāv tukša, logi ir izdauzīti. Kas vainīgs?” nesaprot Alma. Nav vairs paju sabiedrības, ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, tāpēc pensionāre par darba pajām nevar saņemt pakalpojumus. Par tiem jāmaksā no pensijas.
Pastarīte iegūst izglītību
Kā vairumam cilvēku Almai bērnība liekas visskaistākais laiks, lai gan viņas ģimene bija trūcīga. Tagad katra diena ir kā svētdiena, jo var ēst baltmaizi. Toreiz tās nebija pat svētkos. Cepa miežu karašu un sēja sieru. “Mana dzimtā puse ir Tilža zilo ezeru zemē. Bijām seši bērni, bet tagad palikuši tikai divi. Esmu pastarīte, māsai būs 80 gadi. Vienīgā ieguvu vidējo izglītību. Vasarā strādāju pie saimniekiem, lai ziemā būtu apģērbs un apavi skolai. Pēdējais saimnieks bija labs, deva ēst medu un krējumu, bet bija arī tādi, kas baroja ar vājpiena putru un biezpienu,” atceras sirmgalve.
Kad nomira tēvs, Alma mācījās 3.klasē. Pirms nāves meitene viņam vaicāja, vai var iet uz skolu. Tēvs atbildēja, ka ir jāmācās, lai katru gadu tiktu nākamajā klasē. Almai tas bija kā dzinulis. Viņa nepalika mājās arī tad, kad bija liels sals. Līdz skolai bija jāiet 15 kilometri, tāpēc meitene cēlās pulksten 4.00. Skolā viņa nejuta atšķirības starp bērniem.
Alma cilvēkus vienmēr vērtējusi pēc darba. Viņa uzskata, ka ir jābūt taisnīgai. Nedrīkst melot! A.Pūnīte ir kristīta, iesvētīta un laulāta baznīcā. Tagad viņa iet tikai uz kapusvētkiem, jo baznīca ir tālu un sirmgalve nevar pieņemt dievkalpojumu citās telpās. “Neviens nav redzējis Dievu, bet kaut kāda augstāka vara ir, tāpēc ir jātic. Manuprāt, agrāk tik daudz negrēkoja, nezaga un nepostīja,” secina pensionāre.
Ieklausās padomos
Tagad viņa daudz lasa, ziemā ada cimdus un zeķes, jo beidzot laika ir atliku likām. “Praktiskajā Latvietī” uzzināto sirmgalve liek lietā. Rabarberus ziemai Alma gatavo pēc žurnālā izlasītas receptes. Tie nav jākarsē, tad būs kā svaigi ķīselim, kompotam vai limonādei. Ērkšķogas liek pudelēs un pārlej ar vārītu ūdeni. Upenes sasaldē margarīna kārbās. Šogad ogu būs daudz. “Kad ziemā upenes atlaižas, smaržo kā dārzā. No kabačiem gatavoju salātus. Man patīk gatavot,” atklāj Alma. Kādreiz viņa cepusi tortes, bet tagad labprātāk palīdz draudzenei gatavot un klāt galdu.
A.Pūnīte ir sabiedriska. Savulaik bijusi aktīva pašdarbniece: dziedājusi korī, dejojusi. Nesen viņa kopā ar pagasta pensionāriem bija ekskursijā uz Stāmerienas pagastu. Tur ne tikai apskatīja pareizticīgo baznīcu, pili, atpūtas vietas un sakopto apkārtni, bet arī veco ļaužu mītni “Saulstari”. Alma secina, ka tur ir labi apstākļi, turklāt var izmantot savas mēbeles. Tomēr ir grūti atstāt māju, kur pavadīti daudzi dzīves gadi, kur aizvērtām acīm var spert soli un sajust atmiņas. Tās ir dzīvas, jo elpo ar ceriņu smaržu pagalmā un tikko kurinātas pirts siltumu.
