Arvien biežāk no intervējamajiem cilvēkiem gan pilsētā, gan pagastos nākas dzirdēt, ka cilvēki ir kļuvuši citādāki nekā agrāk. Citādāki daudzējādā ziņā – noslēgtāki, skaudīgāki, mantkārīgāki, lielīgāki…
Arvien biežāk no intervējamajiem cilvēkiem gan pilsētā, gan pagastos nākas dzirdēt, ka cilvēki ir kļuvuši citādāki nekā agrāk. Citādāki daudzējādā ziņā – noslēgtāki, skaudīgāki, mantkārīgāki, lielīgāki… Ja agrāk daudzu lietu paveikšana esot šķitusi ikdienišķa un bez naudas, aiz labas sirds, tad tagad tā vairs neesot.
Atminos kādu interviju, ko dzirdēju televīzijā pirms Jāņiem. Kāds vasaras saulgriežu gaviļnieks stāstīja, kā agrāk svinēti Jāņi – cilvēki sanākuši, kopā priecājušies un dziedājuši bez kāda uzaicinājuma līdz pat rītam! Tagad cilvēkus ar lielām mokām varot pierunāt uzdziedāt pat Jāņos. Tā bija viņa pieredze, bet tas nav vienīgais cilvēks, kas ko tādu novērojis.
Ir vasara, un tuvojas arī absolventu salidojumu laiks, kad pēc daudziem gadiem atkal tiksies kādreizējie klasesbiedri. Kāda sieviete, kas arī regulāri apmeklē salidojumus, man reiz atzina, ka pēdējā laikā tajos kādreizējiem skolasbiedriem ir raksturīga īpašība lielīties – lielīties un stāstīt par to, ko pēdējos gados nopirkuši, cik naudas nopelnījuši, cik prestižos darbos strādā. Un šīs tēmas sarunās kļūst par galveno, tādējādi aizritot viss vakars un tiem, kam tas jāklausās, nereti gribas, kaut šī tikšanās ātrāk beigtos. Varbūt tam tā jābūt un ir normāli, ka cilvēki stāsta par pašu sasniegto un lepojas ar to, jo jākaunas jau arī par to nav, bet vai tas ir labi, ja lielīšanās kļūst par galveno sarunu būtību un citas tēmas nešķiet saistošas, lai pieminētu?
Nereti šķiet, ka arvien vairāk kļūst cilvēku, kuri to vien redz, kā naudu – vienmēr un visur! Kā Volta Disneja multfilmā, kur kādai pīlītei nemitīgi acu priekšā rādījās dolārzīmes. Tas vērojams pat tādās reizēs, ja kāds cilvēks, kas sen nav redzējis savus attālos radus, aizbrauc pie viņiem ciemos. Kāds tad jūtas apdraudēts, jo naudas dēļ izfantazē, ka attālie radi ciemos brauc tikai tādēļ, lai viņiem testamentā kaut ko paredzētu..! Tas ir absurdi, tomēr liek aizdomāties – kādēļ gan šādu cilvēku kļūst arvien vairāk? Kādēļ cilvēki tik ļoti uztraucas par savu pašlabumu?
Laikam par to, kādēļ tas tā, var izteikt vien minējumus, jo neviens to nav izpētījis. Varbūt “vainīgi” ir
15 Latvijas neatkarības gadi, kuru laikā vienkāršie cilvēki ir piedzīvojuši daudzas valstiskas vilšanās un piedzīvo tās vēl joprojām, tādēļ tagad ir kļuvuši par materiālistiem, jo sapratuši, ka neviens cits par viņiem nerūpēsies… Varbūt. Tomēr kā tad paliek ar dziedāšanu? Vai arī to materiālisms ir aizēnojis, ka savās ikdienas rūpēs cilvēki ir atdevuši tik daudz spēku, ka pat dziedāt vairs negribas? Bet mūsu senči taču “lika bēdu zem akmeņa, pāri gāja dziedādami”! Vai mēs tā vairs neprotam?
