Savā dziļākajā būtībā vēlos kaut uz brīdi, kaut uz vienu nakti būt saules uzvaras svētku dalībniece.
Savā dziļākajā būtībā vēlos kaut uz brīdi, kaut uz vienu nakti būt saules uzvaras svētku dalībniece. Vēlos paslēpties reibinoši smaržojošās bērzu meijās un raudzīties, kā ozollapu vijas ieskauj cilvēkus un mājas. Šķiet, ka mežs uz dažām dienām ir iebrucis sētās, lai uz brīdi nojauktu stingrās robežas starp dabu un cilvēkiem.
Es pastiepju rokas un ļaujos noticēt Jāņu dienas rīta brīnumam un tam, ka saules dalītā svētība, iespējams, var tā īsti iedarboties un atstāt savu iespaidu uz zemi tikai tad, ja īstajā brīdī cilvēks apzināti to satver un uztver ar cieņas pilnu gatavību un uzmanību.
Iebrienu rasotā baltu pīpeņu pļavā kā baltā viegli reibinošā jūrā, lai noskalotu pusgadā krājušos spriedzi, lai līdz ar jāņuguns liesmām augstu debesīs mestu skanīgo “līgo, līgo!”. Mēroju gadus ar simtgadīgiem ozoliem, aizmirstot par savējiem. Uz brīdi paslēpjos papardēs, cerot iegūt to ziedus, kas ir kā atslēga pasaulei, jo ļauj lasīt cilvēku domas un paredzēt nākotni. Nav būtiski, vai pirmās izlasīšu sliktās vai labās, vai nākotnē satikšos ar vēlamo vai nevēlamo. Galvenais nav šo pasauli ieraudzīt, bet par šo pasauli domāt.
Eju plūkt jāņuzāles, lai dāvinātu tās citiem, katram izraugoties piemērotākās, jo cita dāvana Jāņos šķiet nevērtīga. To cilvēku rokām, kas alkst svētības un veselības, veidoju pušķi no baldriāniem, sarkanā āboliņa, kumelītēm un vībotnēm. Saprotu, ka ar vienu pļavu būs par maz, lai pietiktu visiem, jo dažkārt cilvēkiem Laimes māte lēmusi visu, tikai skopojusies ar svētību un veselību.
“Brīdi pagaidiet!” saku tiem, kas nepacietībā alkst izzināt likteni, un noliecos, lai saplūktu jānīšus, – puķi, kas esot cilvēka līdziniece, jo spējot atklāt viņa likteni un laimi. Nepazīstu nevienu, kurš būtu teicis, ka negrib būt laimīgs, tāpēc cieši pie krūtīm piespiežu ziedu klēpi un dalu to laimes alkstošajiem. Vienu – vismazāko ziedu – paturu sev, jo patiesi laimīga jūtos tikai tad, kad redzu, ka man mīļo cilvēku sejas izstaro mieru un prieku.
Pastiepjos uz pirkstu galiem un laužu pīlādža zarus. Un koks tam ļaujas. Varbūt saprot, cik neaizsargāti dažkārt esam, cik nevarīgi, lai pretotos skaudībai, nenovīdībai un ļaunumam. Zinu, ka tikpat labi virs namdurvīm varētu aizspraust ābeles, gobas vai apses zaru. Ne jau zars mūs sargā, bet paša cilvēka ticība tam. Neviens cits nespēj uzcelt vai sagraut aizsardzības valni dzīvei. To spējam tikai mēs paši.
Eju salūkot svēto iedzelteno āmuļa ziedu, lai to atvēlētu tiem cilvēkiem, kas vislabāk jūtas divatā. Līdz ar ziedu viņu rokās lieku pārliecību, ka viņu mīlestībai ar vienu mūžu būs par maz. Izraugos ziedus un dāvinu tos ļaudīm, bet viņi neapjauš, ka tās nav tikai puķes, bet ticība pašiem sev.