Viņa skatījās ārā pa logu… Tāda pati kā visi pārējie, kuri šeit atradās…
Viņa skatījās ārā pa logu… Tāda pati kā visi pārējie, kuri šeit atradās… Piekrāpta… pats briesmīgākais, ne jau sludinājuma veidā… ne jau nepazīstamu cilvēku dēļ… viņu piekrāpa viņš… viņas mīļotais, labākais, skaistākais vīrietis pasaulē – viņš!
To viņa nebija gaidījusi… Viņu ielika būrī. Restes no dvēseļu tērauda. Raudāt? Velti… Ik asara restes padarīja stiprākas un būri necaursitamāku. Viņa bija kļuvusi tāda pati kā visi, kas atradās šeit… iemesli jau bija zināmi…
Pirmkārt, tā bija neinformētība. Arī viņa par cilvēku tirdzniecību zināja visnotaļ maz. Vienīgais, ko viņa atcerējās, atrodoties šajā dvēseļu cietumā, bija reklāma… Tā pati, kur sieviete bija pārvērsta marionetē. “Tevi pārdos kā lelli!” Jā… Viņa šobrīd tā arī jutās. Pārdota… apmānīta… salauzta… Viņš!!! Pats mīļākais un godīgākais cilvēks pasaulē izrādījās garā izkropļots invalīds. Viņa nespēja tam noticēt, bet nācās… Nācās noticēt un samierināties. Galvā šaudījās tikai viena doma jautājuma veidā – kā lai tagad tic īstai mīlestībai, kā?!
Otrkārt, tas bija naivums. Naivums, kas spiedās ārā caur acīm un iztecēja uz grīdas. Pārvērtās brūnā karamelē un šķita tik salds! Tik vilinošs! Šis naivums… Tas, kurš bija ieēdies smadzenēs ar domu – ar mani jau nekas tāds nenotiks! Ak šis naivums… ievilina saldā pasaulē, kur viss no karameles. Kokos aug zefīri, un cilvēku acis spīd kā cukurgraudiņi… Meli!!! To visu apstiprināja tā… reālā dzīve, kuru viņa iepazina šeit. Šeit, aiz savas dvēseles restēm… Viņa un pārējie… Cik gan viņu bija kopā? Cik cilvēku atradās pašapcietinājumā? Kurš lai to zina… Varam izveidot procentuālas shēmas, varam publicēt informāciju ar graujošiem skaitļiem, bet… Tā būs tikai statistika. Tā neatspoguļos to, cik patiesībā ir cilvēku, kuri dzīvo sevi ieslodzīdami sevī…
Treškārt, tas bija liktenis. Viņas liktenis… liktenis, kurš noteica, ka viņai nāksies dzīvot tā… Apcietinātai pašai sevī… Varbūt tas bija ierakstīts zvaigznēs? Kādam bija laimīga dzīve, bet kādam citam – viegls darbs un verdzība ārzemēs. Ārzemēs? Diemžēl, ne tikai… Arī te – savās mājās. Arī te neviens vairs nevar justies droši. Var jau iet pie zīlnieces, bet ko gan viena večiņa var padarīt Dieva noliktajam plānam, kuru izjaucis Sātans? Bezspēcība… Fatālisms… Liktenis netirgojas. Tas ir nežēlīgs vai tāpēc, lai kādu salauztu? Nē… Lai padarītu stiprāku…
Viņa turpināja skatīties pa logu. Pašapcietinājums… Un vairs nebija nozīmes, kurš vainīgs. Neziņa, naivums vai liktenis… Tam vairs nebija nozīmes. Viņi visi atradās šeit – apcietināti sevī… Kāds savu dvēseli izpirks ar nežēlīgu darbu, kāds rausies melnās miesās, kāds cits to pašu miesu pārdos… Labprātīgi vai ne, arī tam vairs nav nozīmes…
Viņa vēl aizvien cītīgi lūkojas caur šīs ēkas logu. Viegli izsitams, bet 12.stāvs… gribējās vēl dzīvot. Tā negribējās aprakt savas cerības un ilgas sapņu gruvešos… te pēkšņi viņa ieraudzīja kādu tēlu. Stalts…ēnu mākoņos tīts… Tas bija tēls, kurš sevī ietver visu… Neziņu, naivumu, likteni… Tas bija… Viņš.
