Turpinās no 14.maija. Jaunciemā bija neliels klubs (es gan tajā netiku bijis ne reizes), tur tās jauniešu izpriecas bija biežas.
Turpinās no 14.maija
Jaunciemā bija neliels klubs (es gan tajā netiku bijis ne reizes), tur tās jauniešu izpriecas bija biežas. Puišu gan bija laikam tā pamazāk, jo tie īstie jaunieši bija iesaukti leģionā.
Lai gan koka tupeļu un klikatu laiks jau bija tālā pagātnē, tomēr man šī koka tupeļu klaudzēšana uz 1944.gada pavēlā rudens bezsniega sasalušās zemes vēl tagad skan ausīs, kad aizdomājos par tiem laikiem. Tas man izdzen šermuļus cauri visam ķermenim un uzjundī tās tālās atmiņas par tā rudens traģiskajiem notikumiem, kas izpostīja manas ģimenes dzīvi.
Par mata tiesu
no traģēdijas
1944.gada sākums atnāca ar nemieru cilvēku sirdīs un prātos – visi juta frontes tuvošanos Latvijai un to, ka laikam jau vāciešu dienas skaitītas. Lai arī laikraksts “Tēvija” un radio nepārtraukti bazūnēja par frontes iztaisnošanu, brīnumieroci, kurš visai drīz būšot gatavs un nesīšot Lielvācijai drīzu uzvaru, tad boļševiki Austrumos izjutīšot īsto vācu armijas spēku. Tomēr katram daudzmaz loģiski domājošam pieaugušajam gan bija skaidrs, ka solītās vācu uzvaras nebūs. Kaut lēnām, bet krievi tomēr pamazām tuvojās. Paps un citi vīrieši mājās pārsprieda avīžu rakstus par latviešu leģionāru izmisīgajām cīņām Volhova purvos, kāds latviešu karikatūrists gandrīz katrā laikraksta numurā ievietoja dažādas karikatūras par krieviem un to vadoņiem. Īpaši bieži izsmiets bija Staļins.
Arī paši vācieši bija saērcināti, tas bieži bija redzams attieksmē pret iedzīvotājiem. Rīgas ielās gan staigāja uzpūtīgi vācu virsnieki, bet tas bija tikai ārēji, arī viņi saprata, ka pamazām tuvojas gals. Cilvēkus tracināja tas, ka nemitīgi notika iesaukums vācu armijā. Aizgāja arī daudzi Jaunciema jaunekļi un vairums uz neatgriešanos. Atceros gadījumu, kad kāds leģionārs bija atlaists atvaļinājumā dažas dienas uz mājām. Viņu uz kādas Jaunciema līnijas aizturēja vācu žandarmērija. Karavīrs bija atstājis dokumentus mājās, tāpēc runa bija īsa – viņu kā dezertieri uz vietas nošāva. Tas toreiz izraisīja lielu sašutumu jaunciemiešos.
Turpmāk – vēl
Ansis
