Aprīļa beigās Alūksnes rajona arodbiedrību organizāciju un darba devēju pārstāvjiem risinājās seminārs par sociālā dialoga nozīmīgumu reģionu attīstībā.
Aprīļa beigās Alūksnes rajona arodbiedrību organizāciju un darba devēju pārstāvjiem risinājās seminārs par sociālā dialoga nozīmīgumu reģionu attīstībā.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Līvija Marcinkēviča uzsver, ka sociālais dialogs cilvēkiem izdodas dažādi, un ir problēmas, par kurām neprotam runāt.
“Par sociālā dialoga veidošanu ir nopietnāk jādomā gan arodbiedrību organizācijām, darba devējiem, pašvaldībām, gan arī valsts institūcijām un iedzīvotājiem. Sociālais dialogs ir prasme sarunāties, bet diemžēl ne vienmēr mums tas ikdienā izdodas vēlamajā līmenī,” saka L.Marcinkēviča.
Viņa norāda, ka dialogā svarīgas ir konsultācijas, kuru laikā darbinieks ar darba devēju pārrunā aktualitātes.
“Veiksmīgu darbinieka un darba devēja attiecību pamatā ir informācijas apmaiņa. Bieži vien tieši nepareiza informācija vai tās trūkums rada problēmas. Pieļauju, ka darbiniekiem bieži vien ir jāpiedzīvo situācijas, kad darba devējs par noteiktu lietu viņus neinformē. Lai to novērstu, darbiniekiem sarunu ceļā jāpanāk kompromiss,” klāsta L.Marcinkēviča.
Arodbiedrībās
iesaistās maz
Viņa akcentē, ka Latvijas lielākā problēma ir biežā valdības maiņa, un diemžēl katrai valdībai ir citādāks skatījums uz sociālo dialogu. Sociālo dialogu regulē vairāki likumdošanas normatīvi, piemēram, Darba likums, likums par arodbiedrībām, Darba devēju organizāciju un to apvienību likums un citi, kas ļauj darbiniekam cīnīties par savām tiesībām. Tieši sociālā dialoga laikā konkrētas nozares arodbiedrības var panākt vienošanos ar darba devējiem.
“Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un Latvijas darba devēju konfederācija ir atzītas par nacionāla līmeņa pārstāvjiem. Mums tas ir ļoti svarīgi, jo valsts ir spiesta rūpīgāk ieklausīties arodbiedrību un darba devēju pārstāvju ieteikumos. Tagad Latvijā ir reģistrētas vairāk nekā 140 dažādas arodbiedrības, bet diemžēl tikai 16 līdz 17 procenti strādājošo pašlaik ir kādā no tām,” saka L.Marcinkēviča.
Nav plāna
par attīstību
L.Marcinkēviča atzīst, ka sociālajam dialogam ir arī riska faktori – ekonomikas nesakārtotība, darba devēju nevēlēšanās uzņemties ilgtermiņa saistības, “ēnu” ekonomika un augstais bezdarba līmenis, mazaktīva pilsoniskā sabiedrība un neuzticēšanās valstij.
“Diemžēl ekonomika valstī ir nesakārtota. Pieļauju, ka arī Alūksnes uzņēmēji nevar prognozēt, kāda būs rajona attīstība turpmākajos gados. Arī valstij nav plāna par rajonu attīstību. Latvijā ir tautsaimniecības koncepcija, nabadzības novēršanas koncepcija un daudzas citas, kas diemžēl vairākus gadus ir tikai kā dokumenti. Uzņēmējam ir grūti attīstīt savu biznesu, ja viņš nezina tuvāko gadu perspektīvu. Un tas reizēm ir izskaidrojums arī tam, ka uzņēmējs nevēlas uzņemties ilgtermiņa saistības. Protams, liela daļa uzņēmēju domā tikai par savu peļņu, aizmirstot uzņēmuma kopējo attīstību un darbinieku sociālās garantijas. Pieļauju, ka arī tas ir vēl viens pierādījums tam, cik visi esam nabadzīgi. Savukārt nepamatotā sabiedrības noslāņošanās finansiālā ziņā cilvēkos ir radījusi neuzticēšanos valstij,” klāsta L.Marcinkēviča.
Viņa vērtē, ka Latvijā nav reģionālā dialoga tradīciju. Lai arī Latvijā ir 17 reģionālie arodbiedrību centri, aktīva to darbība ir vērojama tikai Liepājā un Daugavpilī, pamazām tas veidojas arī Jelgavā.
“Tur arodbiedrību pārstāvji ir iekļauti pašvaldību komitejās, kur aktīvi līdzdarbojas. Ir vērojama cieša pašvaldību un uzņēmēju sadarbība,” saka viņa.
Uzņēmējiem
trūkst jaunu ideju
Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle uzsver, ka šī konfederācija gādā par darba devēju tiesiskajām attiecībām, darba aizsardzību, sociālo drošību, izglītību un nodarbinātību. Tā pārstāv vairāk nekā 1200 Latvijas uzņēmumu.
“Sabiedrībā par uzņēmumiem ir izveidojies negatīvs tēls, jo uzskata, ka uzņēmējs ir kļuvis bagāts, kādam citam kaut ko atņemot. Mūsu konfederācija vēlas, lai paši cilvēki biežāk uzdrīkstas dibināt uzņēmumus un uzņemas atbildību par citiem cilvēkiem – saviem darbiniekiem,” saka E.Egle.
Viņa uzsver, ka līdz šim attieksme pret uzņēmējiem Latvijā ir bijusi bezatbildīga.
“Katrs uzņēmējs domā par to, kur izvērst savu biznesu un gūt darbaspēku. Pašlaik valstiskajām insitūcijām ir izdevīgi izsūtīt uzņēmējiem aptaujas anketas, lai izzinātu viņu plānoto attīstību. Taču neviens uzņēmējs šādu anketu neaizpildīs, jo pastāv rūpnieciskā spiegošana. Ja viņš atklās savus plānus, tad būs daudzi, kas traucēs tos sasniegt. Diemžēl Latvijā pašlaik ir vāja sadarbība starp mācību iestādēm un valsti, nav noteiktas nepieciešamo speciālistu prioritātes,” uzsver E.Egle.
Viņa norāda, ka šogad ir paredzēts izzināt uzņēmējdarbības situāciju un perspektīvas reģionos.
“Sociālajam dialogam ir būtiska nozīme reģionu attīstībā, jo veiksmīgas darba devēju un darbinieku attiecības ļauj radīt labvēlīgu ietekmi tam, ko vēlas sasniegt uzņēmējs. Vēlamies veicināt labu ideju rašanos un to, lai uzņēmēji reģionos būtu ieinteresēti tās īstenot. Reģionos ir ļoti svarīgi veidot informācijas centrus uzņēmējiem, jo tas palīdz veidot sociālās attiecības. Tieši ar veiksmīgu sociālo dialogu var panākt ražošanas apjomu un efektivitātes paaugstināšanos, cīnīties pret negodīgu konkurenci un ieviest jauninājumus savā reģionā. Diemžēl ir skumji, ka pašlaik no Eiropas Savienības fondiem finansējumu prasām galvenokārt atpūtas vietu, pirtu un krogu ierīkošanai. Tas liecina par to, ka mūsu uzņēmējiem trūkst jaunu ideju,” akcentē E.Egle.
Rodas profesionāli mācībnieki
Vērtējot pašreizējo Alūksnes rajona sociāli ekonomisko situāciju un tās attīstības iespējas, Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe atzīst, ka iedzīvotāju skaits rajonā nepārtraukti samazinās, bet uz 1000 iedzīvotājiem rajonā ir tikai 12 aktīvie uzņēmēji.
“Analizējot uzņēmējdarbības vidi rajonā, jāuzsver, ka mums ir viens no lielākajiem lauku iedzīvotāju īpatsvariem valstīm, kas tā ir veidojies jau vēsturiski. Mums ir vāja pašvaldību finansiālā bāze, ir zema uzņēmējdarbības aktivitāte, liels neapsaimniekotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpatsvars, zemi investīciju apjomi ražošanā.
Diemžēl ir vērojama tendence, ka iedzīvotāju izglītības, prasmju un profesionālais piedāvājums neatbilst darba tirgus prasībām. Turklāt visā šajā procesā esam spiesti saskarties ar likumdošanas nepilnībām un pretrunām,” stāsta G.Ļuļe.
Problēmas rada tas, ka izglītības sistēma gatavo speciālistus, kas neatbilst darba tirgus prasībām, un apmācību programmas tiek sastādītas pēc novecojušām metodēm.
“Uzņēmēji ir gatavi apmācīt darbiniekus, bet viņiem nav garantijas, ka šie speciālisti pēc tam paliks rajonā un neaizbrauks uz ārzemēm. Esam secinājuši, ka Nodarbinātības valsts aģentūras ieguldītajiem līdzekļiem bezdarbnieku apmācībā nav atdeves, jo bezdarbniekus pārsvarā interesē stipendijas, nevis mācības. Diemžēl ir pat radušies profesionāli mācībnieki, kas pēc vienu kursu beigšanas iestājas nākamajos. Lai to novērstu, ir jābūt ciešākai pašvaldību, darba devēju un arodbiedrību sadarbībai,” domā G.Ļuļe.
Viņa pozitīvi vērtē to, ka pašvaldībām ir iespēja zemniekiem un uzņēmējiem piemērot zemes nodokļa maksājuma atlikšanu un ļaut šo nodokli nomaksāt rudenī, kad ir iegūti līdzekļi no lauksaimnieciskās ražošanas saimniecībā, nevis pavasarī.
“Pozitīvi ir tas, ka pagastos tiek veidoti uzņēmējdarbības atbalsta centri. Sava rajona attīstības iespējas varam saskatīt izdevīgajā stratēģiskajā novietojumā, mums ir spēcīgas lauksaimniecības tradīcijas, lauksaimniecības zemju transformācijā meža zemēs un tajā, mums ir augsts tūrisma un atpūtas industrijas attīstības potenciāls,” domā G.Ļuļe.
