(Turpinās no 26.aprīļa). Visai nozīmīgs atspaids ziemā bija sēnes, to Jaunciema mežos bija daudz.
(Turpinās no 26.aprīļa)
Visai nozīmīgs atspaids ziemā bija sēnes, to Jaunciema mežos bija daudz.
Arī sēnes sālīja ziemai lielos daudzumos. Šis tas izauga arī dārziņā, badā jau īsti nebijām, bet īpašas greznības pārtikā nebija.
Paps bija liels meistars uz visādiem darbiem – pieprata gan galdniecības darbus (allaž apbrīnoju viņa ēvelsolu šķūnītī un visādus darbarīkus), gan arī daudz ko citu. Apavus ģimenei viņš laboja pats – bija dažāda izmēra kurpju līstes (kurpnieka darba piederums, uz kura uzmauc kurpi) un citi šim darbam nepieciešamie instrumenti. Viņam labi padevās dažādi metāla darbi, arī tādu darba piederumu netrūka.
Tā nu mēs dzīvojām, izaugām lielāki, tāpēc rūpes vecākiem kļuva aizvien nopietnākas. Laikam galvenā doma vecākiem bija par to, lai bērni būtu paēduši, apģērbti, visi pie labas veselības un pasargāti no dažādām dzīves nelaimēm.
Latvijā ienāk krievi
Pirmās atmiņas par 1940.gadu, kad Latviju okupēja krievi, ir visai saraustītas un neskaidras. Atmiņā palikušsas dažas epizodes, bet daži momenti – no gados vecāko māsīcu stāstītā (arī viņas dzīvoja Jaunciemā).
Viens notikums saistās ar lielajām manifestācijām Rīgas ielās 1940.gada vasarā, ko organizēja toreizējā Augusta Kirhenšteina marionešu valdība pēc Maskavas emisāra Andreja Višinska gribas. Toreiz viņš bija galvenais noteicējs Latvijā, vietējie varasvīri bija tikai Maskavas gribas izpildītāji. Šīs manifestācijas bija domātas it kā “milzīgajam” Rīgas iedzīvotāju atbalstam jaunajai varai. Visi Jaunciema strādnieki ar ģimenēm sasēdināti kuģītī un dažās liellaivās aizvesti uz Rīgu, lai piedalītos ielu gājienā. Viņu uzdevums esot bijis skaļi kliegt “Urā!”, savukārt valdības vīri izklieguši dažādus saukļus, uz kuriem bijis jāatbild ar ovācijām. Tas arī bijis viss. Lūk, kā toreiz organizēja “milzīgo” tautas atbalstu jaunajam komunistu režīmam.
Otrs gadījums izklausās pēc anekdotes. Krievi allaž visos laikos ir uzsvēruši (un arī tagad liela daļa to dara), ka latviešu tauta dzīvojusi drausmīgos apstākļos. Pēc krievu okupācijas visai drīz krievu rubli pēc vērtības pielīdzināja Latvijas latam, kaut gan līdz tam tas bija krietni mazvērtīgāks. Tad tikai sākās veikalu izpirkšana, paku sūtīšana uz Krieviju un tā tālāk. Virsnieku madāmas sapirkušas veikalos visai greznus sieviešu naktskreklus un domādamas, ka tās ir kleitas, tā tērpušās staigājušas pa Rīgas ielām. Šeit ir uzskatāms piemērs par austrumu kultūras līmeni.
Tuvā kara elpa
Jau kopš 1939.gada 1.septembra Eiropu bija pārņēmušas tās šausmas, ko cilvēkiem atnesa karš. Es, protams, šā vārdā nozīmi īsti nesapratu, tas saistījās ar kaut kādām šaušanām, bumbu mešanām, nošaušanām. Viss toreiz manā puikas prātā likās diezgan romantiski. Arī mēs, pagalma zēni, taisījām no koka dažādus ieročus (ko bijām redzējuši zīmējumos) un spēlējām pa tuvējiem krūmiem. Smilšu klajumā aiz mājas rakām ierakumus, mums bija īsta frontes līnija, protams, šāvienu troksni atdarinājām ar balsi. Tā tas notika mūsu karā bez reālajiem kritušajiem (šo ainu pietēlojām paši), bet īstenībā jau laikam notika daudz briesmīgāk.
Vēl pirms krievu ienākšanas 1940.gadā paps regulāri klausījās radio ziņas par notikumiem Eiropā. Pirmie vēstījumi bija par Vācijas uzbrukumu Polijai 1939.gada 1.septembrī. Tad mūsu “lielais kaimiņš PSRS” 17.septembrī uzbruka Polijai no Austrumiem. Abi vadoņi (gan Hitlers, gan Staļins) pasaulei klāstīja savus iemeslus šai Polijas saplosīšanai no abām pusēm.
Mūsu Latvijas vadoņi mierināja, ka mums nekas nedraud, lai dzīvojam mierā.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
