10. Otrā rītā, salikusi visas savas domas pa plauktiņiem, Zinta sāka domāt par Universitāti. Ir jābrauc un jāiesniedz dokumenti. Zigurds grib braukt reizē ar viņu. Protams, katrs uz savu mācību iestādi.
10.
Otrā rītā, salikusi visas savas domas pa plauktiņiem, Zinta sāka domāt par Universitāti. Ir jābrauc un jāiesniedz dokumenti. Zigurds grib braukt reizē ar viņu. Protams, katrs uz savu mācību iestādi. Būs jāsazvanās un jānorunā braukšanas diena.
Nākamajā dienā piezvana Uldis. Vispirms atzīstas, ka gribējis dzirdēt Zintas balsi, bet tad pajautā, kad viņa braukšot iesniegt dokumentus Universitātē. “Varbūt mēs varētu braukt reizē?” teic Uldis. “Mans tēvs mūs abus aizvedīs.”
Zinta apmulst. Grūti atsacīt – negribas viņa piedāvājumu atraidīt. “Es padomāšu.”
“Kad būsi izdomājusi, tad, lūdzu, piezvani.”
“Nu gan nekas cits neatliks, kā atteikt Zigurdam. Pateikšu, ka iznāca pēkšņa aizbraukšana, jo bija saskaņota ar klasesbiedriem. Labi nav, bet citas izejas pašreiz nav. Tūlīt piezvanīšu Uldim, ka rīt mēs varam braukt,” domā Zinta.
Uldis ir bezgala priecīgs, solās piebraukt pie mājas norunātajā laikā. “Pagaidām Zigurds nezvana, es arī nezvanīšu, kamēr būšu izbraukājusi,” secina Zinta.
Brīvās vasaras dienas aizrit nemanot. Zigurds, Līga un Vilibalds bieži ciemojas pie Zintas un viņa Pļavniekos. Izrādās, Līga ar savu vīru ir interesanti sarunu biedri. Citreiz visi kopā iet braukt ar laivu, citreiz – peldēties. Ārzemnieku atvadas nosvinam pie ezera. Līga saka: “Tagad mēs brauksim tikai uz jūsu kāzām.”
Tas gan ir pārāk pārdroši teikt, bet jaunieši pasmaida un klusē.
Retas, bet skaistas krīt rudens iekrāsotās lapas. Drīz jau Zintai ar Zigurdu jāpošas mācīties. Abi ir uzņemti augstskolā. Mācīsies klātienē un ik pēc divām nedēļām atbrauks uz mājām. Zinta īrēs istabiņu pie attāliem radiem. Zigurds dzīvos pie tēva brāļa.
Ar rudens sveicienu pienāk pilnmēness laiks. Šovakar atkal Zinta ar Zigurdu tiksies pie ezera – no mēnestiņa atvadīsies. Zintai radās ideja salasīt daudz krāsainu lapu un savērt tās divās virtenēs. Ar tām viņa apsveiks sevi un Zigurdu kā studentus. Tādēļ Zinta savlaicīgi aiziet ezera krastmalā raut un lasīt skaistākās lapas. Viena virtene jau gatava, bet otrai vēl pietrūkst vajadzīgā garuma, lai to varētu pārlikt pāri galvai un plecam kā goda lenti.
Netālu no sevis Zinta ierauga Zigurdu kaut ko paslēpjam aiz lielā koka. “Interesanti gan, kas tas varētu būt,” prāto Zinta. Tomēr paslepus cenšas salasīt lapas, lai iznāktu garāka goda lente. Te jau viņš nāk smaidošs ar paceltu cepuri sveicienam.
“Beigšu – man būs tā īsākā. Pietiks,” nodomā Zinta.
Viņa sagaidot Zigurdu ir uzkāpusi uz pelēkā akmens ar lapu virteni katrā rokā.
“Kolosāls skats!” saka Zigurds un svinīgā stājā nostājas viņas priekšā.
Zinta lielā nopietnībā sāk uzrunu: “Sveicu tevi kā studentu!”
“Jel mācies, draugs, mācies Mācību laiks ir sācies.
Ne lūzti, ne liecies Pats sevi pārspēt tiecies!
Šī, Zigurd Pļavniek, ir tava goda lente, kura tev ir jāglabā līdz nākamajam rudenim, labi mācoties! Pēc tam viņa to uzliek viņam plecā. Bet šī lente kā studentei piešķirta no ezermalas kokiem par Zintas Žīgures uzticību dabai un kā studentei.”
No šāda pasākuma Zigurds ir kā apjucis – smaida un nesaka nekā. Šobrīd viņam grūti uzsākt pasākumu, kas ir ļoti nopietns un svarīgs viņiem abiem.
Zinta vēl arvien stāv uz akmens. Viņš pieiet tai tuvāk, pievelk ar vienu roku sev klāt. Ar otru izvelk no kabatas samta kārbiņu. Liek to Zintai atvērt. Svinīgs klusuma mirklis. Zinta atver. Mirgo gredzens ar mēness siluetu virs tā. “Ko tas nozīmē?” satraukta čukst Zinta.
“Tas ir saderināšanās gredzens,” viņš uzvelk to viņai pirkstā. Prieks. Sajūsma. Skūpsti. Un viena asara kā pērle norit pār Zintas vaigu.
Tad Zigurds paiet mazu gabaliņu tālāk un atgriežas ar mazu lāpstiņu un eglīti. To viņi iestāda līdzās bērzam savā iepazīšanās vietā.
Zinta saka: “Iespējams, ka bērzs to pasargās no negaisa un vētras, jo tā ir mazāka.”
“Jā, Zinta, tāpat kā mēs abi. Es arī tevi ļoti sargāšu.” Uzpūš vēja pūsma un bērzs dažas savas lapas uzmet kā sveicienu uz eglītes galotnes.
