Man te daži jautā, kā mums, iedzīvotājiem, jārīkojas ārkārtas jeb galējā trauksmes brīdī. Visādi jau var gadīties.
Man te daži jautā, kā mums, iedzīvotājiem, jārīkojas ārkārtas jeb galējā trauksmes brīdī. Visādi jau var gadīties. Piemēram, masveidā sadumpojas sievas un pamet vīrus. Aiziet visas kā viena no mūsu miesta uz galvaspilsētu peļņā (uz Čaka vai Pērnavas ielu)… Tieši brīdī, kad jāsāk darbs dārzā! Ko lai darām?
Vispirms ir jāiedarbina miesta galvenā sirēna jeb, tautas valodā runājot, kauceklis. To nu atstājiet manā ziņā. Piesiešu savu suni pagalmā un parādīšu viņam kaimiņu minci nesasniedzamā attālumā, tad nu mans Duksis megafonā tā iekauksies, ka atbalsosies vēl pat kaimiņu miestā. Un visi suņi līdzi kauks tā, ka saimniekiem ausis džinkstēs. Paši sapratīsiet, ka tāda kaukšana var liecināt tikai par to, ka pasaules gals ir klāt. Ko tālāk?
Miesta vīriem ir jābūt gataviem uz visu. Bērniem beidzot ir jādod brīva vaļa – lai kļūst par ielu bērniem viņu mātēm un mūsu sievām par sodību! Pašiem mums, tēviem, jānorobežojas no pasaules. Jāaizver logi, jānoslēdz durvis, jāguļas gultā un jāgaida. Nu ne jau pastarā tiesa! Sievas vietā jāņem blakus mīļākā (dažas uz vietas palikušās dāmas droši vien gribēs izmantot situāciju) vai garīgā degviela. Kāda nu kuram mājās ir. Jo spēcīgāka, jo labāk. Un ir vienkārši jāgaida, kad es, Antons, viens pats atrisināšu visas mūsu miesta vīriešu problēmas. Ja operāciju vadu es, evakuācija nav nepieciešama. Tie, kam degvielas aptrūcies, var pulcēties grupās un dalīties malkā ar bēdubrāļiem. Mūsu spēks, kā sacīt jāsaka, ir, bija un būs vienotībā! Dejas rīkot… neieteiktu. Var sākties asins izliešana sievišķu trūkuma, sadales un pārdales dēļ. Toties varam rīkot, piemēram, mešanas sacensības. Ē… tālumā. Nepārprotiet. Tomēr visam jānotiek korekti un pieklājīgi. Ja kāds arī pazaudē mēru, tad citi aizdod savējo.
Jā… Bez likumīgajām sievām tomēr ilgi nevarēs gan. Ja viņas diennakts laikā neatgriežas, tad… pavards draud izdzist. Nāksies tomēr evakuēties arī mums. Uz galvaspilsētu. Tad nu mēs viņām, svilpastēm, sadosim. Sarīkosim visīstāko tikumības teroru! Kaut vai uzarsim galvaspilsētu, bet sievas (savas vai svešas – tas vairs nav svarīgi) atradīsim, “ielādēsim” ešelonā (kamēr vilcieni vēl uz mūsu pusi staigā) un transportēsim atpakaļ pie ģimenes pavarda. Lai būtu virtuvē, guļamistabā, dārzā un vēl arī algotajā darbā. Sava, es jums teikšu, ir viens noderīgs radījums katra normāla vīrišķa dzīvē.
Es jums teikšu, vīri, mums pret sievām tomēr ir jābūt stingrākiem. Citādi pavasaris, gājputni, vizbulītes… var viņām sagrozīt galvu nepareizā (galvaspilsētas vilinājumu) virzienā. Situācija guļamistabā tomēr ir pastāvīgi jākontrolē, vīri, atcerieties to!
